2014.gada 16.jūlijā

Vēl viens posms noslēdzies…

Ir silta jūlija diena. Loga priekšā zirneklis noaudis savu tīklu un rāmi sauļojas jau vairākas stundas. Laukā dzirdami turku un marokāņu bērnu smiekli, kuri izbauda vasaras brīvlaiku. Ik pa laikam garām pabrauc kāds velosipēdists vai saldējuma auto. Mierīga vasaras pēcpusdiena, lai atskatītos atpakaļ uz pēdējo mēnešu notikumiem. To bijis tik daudz, ka reizēm grūti saprast, kas noticis īstenībā, bet kas tikai iztēlē…

1) Veiksmīgi pabeigts starptautisks projekts „TNS opinion” un iegūta ne vien līdz šim labākā darba pieredze, bet arī fantastiski kolēģi un draugi. Manā pēdējā darba dienā kolēģi sarīkoja kopīgas brokastis, lai pateiktu paldies par ieguldīto darbu, kolēģis Makss no Kongo sagādāja šokolādes torti, bet daži citi uzaicināja uz vakariņām restorānā. Buču un apskāvienu lietus… varbūt maldos, bet šķiet, ka tāda atmosfēra mēdz būt tikai starptautiskās kompānijās, kur katrs nāk no savas valsts un kultūras, veidojot neatkārtojamu, draudzīgu un saliedētu komandu.

2) Ir saņemts maģistra diploms (precīzāk, sertifikāts, jo diploms tiks nosūtīts uz mājas adresi tikai nākamā gada janvārī.. lai arī nedzīvoju Dienvidu valstīs, kur visi procesi notiek ārkārtīgi lēni, arī beļģi reizēm mēdz lietas ievilkt). Līdz pat pēdējam brīdim neticēju, ka diplomu izdosies saņemt jūlijā, un tikai tad, kad svinīgās ceremonijas laikā rektors nosauca manu vārdu, sapratu, ka akadēmiskās virsotnes sasniegtas. Master of Arts in European Studies: Transnational and Global Perspectives… ārkārtīgi laba sajūta, apzinoties, ka programma pievārēta, pūliņi novērtēti un vairs nav jāstrādā vasarā kā lielākajai daļai kursabiedru.

???????????????????????????????  ???????????????????????????????  ???????????????????????????????

3) Drīz pēc izlaiduma dāvanā saņēmu braucienu uz Ķelni, ceturto lielāko vācu pilsētu. Iedzīvotāju skaita un platības ziņā Ķelne līdzinās Briselei, taču tajā valda pavisam cits gars – alternatīvs un nedaudz „crazy”. Izbaudīju gan vācisko, gan multikulturālo Ķelni, kaut vai, piemēram, piedaloties hosta dzimšanas dienas pārtijā. Mājas saimniekam ir turku izcelsme, taču viņš dzimis Vācijā, un viņa draugi ir gan briti, gan vācieši, gan turki, gan krievi. Tik siltu uzņemšanu sen nebiju izbaudījusi.

???????????????????????????????  ???????????????????????????????  ???????????????????????????????

4) Lai arī divi „grādi” (bakalaurs un maģistrs) jau kabatā, nolēmu, ka mūžizglītības konceptam ir zināma jēga un pieteicos vēl vienai maģistrantūrai KU Leuven, Briseles kampusā: Master of International Business Economics and Management. Taču domāju, ka šai programmai pievērsīšos vien brīvajos brīžos (pat ja to nāksies „izstiept” divu triju gadu garumā), prioritāte būs darbs un flāmu valodas kursu turpināšana.

5) Līdz šim flāmu valodu izmantoju vien nodarbībās. Taču jūlijā flāmiski iznāk runāt katru otro dienu. Pieteicos darbam „Wereldcafe” Leuvenā, kur strādā daudzi brīvprātīgie – cilvēki, kas atbalsta ekoloģisko dzīvesveidu. Daudzi no viņiem ir pensionāri. Lai arī nereti saziņa norit ar pūlēm (iemācījos tādus specifiskus vārdus kā kokteiļsalmiņi, zobu bakstāmie utt.), bet angļu valodu komunikācijā neizmantojam.

6) Pirmo reizi pieredzēju, kā izpaužas beļģu nacionālisms. Futbola laikā. Beļģi „nekar” karogus tad, kad ir kādi nacionālie svētki (jo flāmiem un valoņiem tie ir atšķirīgi), taču Pasaules kausa laikā pie katras otrās mājas tika izkārti karogi un cilvēki pat ikdienā bieži vien tērpās melnā+sarkanā+dzeltenā. Bāri spēļu laikā bija pārpildīti, un pat garām braucošās automašīnas pēc kārtējās uzvaras mačā nemitējās signalizēt. Futbola laikā izpaudās arī līdz šim nepieredzēta vienotība flāmiski un franciski runājošo iedzīvotāju vidū. Kas interesanti – kad spēles tika translētas Briselē uz lielajiem ekrāniem, pirmā mača daļa tika dublēta flāmiski, bet otrā franciski. Bilingvālās politikas piemērs.

???????????????????????????????  ???????????????????????????????

7) Mājā, kurā dzīvoju, gaidāms remonts. Esmu pateicīga, ka mājas īpašnieks gaida, kad došos „atvaļinājumā”, lai uzsāktu remontdarbus un lielāko daļu darbu plāno paveikt augustā. Taču iespējams, ka darbi ievilksies līdz septembrim, kad tiks mainīti logi un atslēgts ūdens, tā ka kādu laiku būšu „bezpajumtniece” un dzīvošu uz koferiem pie draugiem un paziņām. Biju sākusi meklēt mājokli Briselē, taču atrast kaut ko jauku un par saprātīgu cenu Eiropas galvaspilsētā ir gana grūti. Tāpēc pagaidām visticamāk iznāks dzīvot starp divām pilsētām – Genti un Leuvenu.

8) Kad pagājušā gada augustā ierados šeit, lai studētu maģistrantūrā, nebija konkrētu vīziju par nākotnes plāniem. Bija vien apņēmība un cerības. Taču gada laikā tik daudz kas pieredzēts, pārdzīvots un izbaudīts, ka šobrīd visas grūtības, pat pašas lielākās, šķiet pārvaramas. Izskatās, ka „aizkavēšos” Beļģijā vēl uz kādu laiku – lai iegūtu darba pieredzi, turpinātu apgūt valodu, uzsāktu otro maģistrantīras programmu. Nekur nav ideāli, bet kaut kur sava vieta zem saules jāmēģina izcīnīt.

???????????????????????????????

 

 

2014.gada 8.jūnijā

Divi ēģiptiešu puiši, kas dzīvo Antverpenē un apmaldījušies Briseles metro labirintos, zolīds britu pārītis Gentes stacijā, kas mēģina saprast, ar kādu transportlīdzekli lai nokļūst līdz centram, indiešu ārsts no Londonas, kas atbraucis uz Genti pieredzes apmaiņā un domā, ka Gente ir daļa no Briseles, jo „nevar būt, ka abas pilsētas atrodas tik tuvu viena pie otras”… Šādas nejaušas tikšanās piešķir ikdienai krāsas. Pat, ja zini, ka ar šiem cilvēkiem nekad vairs netiksies un viņi ir vien nejauši „garāmgājēji” dzīves ceļā, tikšanās ar katru no viņiem savā ziņā paliks atmiņā.

Ir interesanti dzīvot Eiropas centrā, tikties ar cilvēkiem no visas pasaules (darba vietā vien pārstāvētas piecpadsmit dažādas tautības) un vērot, kā robežas pamazām izzūd. Globalizācija.

———–

Nedēļas sākumā veiksmīgi pievārēts un nodots maģistra darbs, uzzināti flāmu valodas eksāmena rezultāti (pozitīvs rezultāts, kas dod iespēju uzsākt valodas trešo līmeni), parādījusies darba iespēja rudens sezonai, kā arī apstiprināta dalība konferencē Igaunijā, kas nozīmē, kas „pa ceļam” izdosies iegriezties arī mājās. Tāpat aptvēru, ka sākusies vasara, un šodien ir Vasarsvētki.

 

2014.gada 29.maijā

Lai arī trīs nedēļas jau nostrādātas, joprojām nebeidzu brīnīties un fascinēties par valodu dažādību. Zemāk viens no piemēriem, cik dažādi iespējams uzrakstīt vārdu „Indija” sešās no izplatītākajām Indijas valodām.

ভারত (Bengali)

ભારત (Gujarati)

भारत  (Hindi)

ಭಾರತ (Kannada)

இந்தியா (Tamil)

ఇండియా (Telugu)

Kannada valodā, piemēram, nepastāv lielie burti, citās valodās nav iespējams vārdus ieboldēt. Vakar mēģināju saprast, kāda ir atšķirība starp simplified Chinese un traditional Chinese, kā arī to, ka Taivānā un Honkongā izmanto Cantonese, bet Ķīnā un Malaizijā – Mandarin. Un tad vēl rakstība no labās uz kreiso pusi, kas izjauc visus lingvistiskos priekšstatus un programmēšanas trikus.

Vakar pievārējām Google Global Research projektu… 200 tulki, 65 valodas. Triju nedēļu darbs no deviņiem rītā līdz sešiem septiņiem vakarā. Cik laba sajūta! Pirmdien sāksim jaunu projektu – Eiropas Komisijas pasūtījumu. Taču šodien un rīt Beļģijā ir oficiālas svētku dienas, kas nozīmē to, ka vairākas dienas būs atpūta no transporta un Briseles, kā arī to, ka palikušas četras dienas, lai tiktu galā ar maģistra darba empīrisko daļu, kas parasti laika ziņā aizņem vismaz divus mēnešus. Bet diena sākusies veiksmīgi un esmu apņēmības pilna. Kāpēc nepamēģināt!? Ja nu rezultāts izrādīsies labāks nekā cerēts?!

 

2014.gada 26.maijā

Nedaudzie brīvie mirkļi… Gentes botāniskajā dārzā, izbraucienā ar velosipēdiem, svētdienas pastaigā, 1.maija svētkos.

???????????????????????????????    ???????????????????????????????

???????????????????????????????  ???????????????????????????????  ???????????????????????????????

???????????????????????????????    ???????????????????????????????

 

2014.gada 24.maijā

Lai arī akadēmisko aprindu pārstāvji uzsver, ka labklājības valsts jēdziens mainās un, iespējams, drīz vien labklājības valsts kā tāda beigs pastāvēt, tomēr atšķirība starp ES Rietumiem un Austrumiem diez vai tik drīz izzudīs. Rietumos ir patīkami strādāt. Vakar, piemēram, saņēmu ēdiena taloniņus (meal vouchers), kas tiek piešķirti mēneša nogalē un ir paredzēti pusdienu izmaksu segšanai. Tāpat transporta (metro+vilciens+tramvajs) izdevumi gandrīz pilnībā tiek segti. Ja ir studenta statuss, tad nodokļu likme ir minimāla. Turklāt ir vēl dažādas citas ekstras. Piemēram, pirmdien šefs uzaicināja visu komandu pusdienās vienā no Briseles šikākajiem restorāniem – pateicība par virsstundām Eiropas Parlamenta vēlēšanu mēnesī.

Protams, ir arī mīnusi – lai tiktu līdz darbam, ceļā paiet vairākas stundas. Ir jāstrādā daudz. Ļoti daudz. Pagājušajā nedēļā mājās nereti pārrados ap deviņiem vakarā. Mācībām laika neatliek. Spriedze ir liela un atbildības nasta vēl jo lielāka, koordinējot 200 tulkus no dažādām pasaules valstīm Google projekta ietvaros. Bet, neskatoties uz to, esmu savā „lauciņā”. Un tas priecē.

 

2014.gada 18.maijā

Projektu vadības joma ir viens „traks” lauciņš. Īpaši Briselē. Īpaši strarptautiskā kompānijā, kas saistīta ar Eiropas institūcijām. Īpaši Eiropas Parlamenta vēlēšanu mēnesī. Īpaši tad, ja jāizmanto trīs dažādi transportlīdzekļi (tramvajs+vilciens+metro), lai tiktu līdz darbavietai, un ceļā paiet vismaz pusotra stunda.

Tomēr kopumā darbs „TNS opinion” sācies vairāk nekā veiksmīgi. Pirmajā darba dienā, iepazīstoties ar kolēģiem, liels bija pārsteigums, kad ieraudzīju trīs pazīstamas sejas no KU Leuven, divi no viņiem mācās manā programmā. Līdz ar to kopīgs sarunu temats. Viens grieķis pirms dažiem gadiem gluži kā es ieradās Gentē Erasmus ietvaros, un pēc apmaiņas studijām tā arī šeit palika. Vēl viens kopīgs sarunu temats – par Erasmus laikiem, Porter’s House, Bierhuis un citām Gentes lietām un vietām. Turklāt šobrīd viņš Leuvenā apgūst flāmu valodas otro līmeni, kas nozīmē, ka radās iespēja parunāt flāmiski. Pirmajā darba dienā tiku arī uzaicināta pusdienās uz taizemiešu restorānu – finanšu departamenta pārzinis iedalīja līdzekļus, lai „jauno darbinieku veiksmīgi integrētu”. Kolēģi ir lieliski… jauni, sabiedriski, patīkami, turklāt ārkārtīgi dažādi – trīsdesmit cilvēku kompānijā ir pārstāvētas apmēram piecpadsmit dažādas tautības. Albāņi, francūži, amerikāņi, zviedri, filipīnieši, flāmi, čehi, itāļi un citi.

Mani pienākumi saistīti ar liela pētniecības projekta (Google Global Research) koordinēšanu, precīzāk, strādāju tulkošanas departamentā, kas nozīmē, ka man jānodrošina, lai TNS aptaujas tiktu iztulkotas vairāk nekā piecdesmit dažādās valodās. Valodās, par kuru esamību, godīgi sakot, nekad nebiju dzirdējusi. Apgūstu valodu abreviatūras, aptauju veidošanas paņēmienus, komunikācijas trikus ar dažādu kontinentu tulkiem. Par garlaicību nevar sūdzēties. It īpaši tad, ja pusdienu pārtraukumos skatāmies „precību šovus” un baudām Snickers batoniņus.

P.S. Darbs sākās uzreiz pēc European Youth Media Days konferences, kas šogad norisinājās Strasbūrā. Ārkārtīgi aizņemts, tomēr piepildīts laiks – gan profesionālā, gan sociālā ziņā.

10268511_10152114289732828_7876891175252117848_n  10299072_10152113010982828_4232621519262872570_n

 

2014.gada 30.aprīlī

Tad, kad cerības sāk izplēnēt, jo aizsūtītie darba pieteikumi nenes gaidītos augļus, gribas padoties un atmest visam ar roku. Arī vakar vakarā gribējās nokārt galvu pēc tam, kad biju izstaigājusi un izbraukājusi pusi Briseles, apmeklēdama darba intervijas no agra rīta līdz vēlam vakaram, apmaldījusies dažādos pilsētas rajonos, kā arī iekūlusies visdažādākajos piedzīvojumos franču valodas nezināšanas dēļ. Tomēr dažas dienas mēdz būt mega veiksmīgas, kad atteikumu vietā nāk neskaitāmi piedāvājumi, piemēram šodien: rīts sākās ar darba piedāvājumu Vašingtonā, pēc tam prakses vietas iespēju JEF Europe, ar darba līguma saņemšanu Leuvenā, ar pre-selected statusa iegūšanu European Economic and Social Committee, bet pats labākais – ar darba vietas iegūšanu TNS opinion Brussels. Vienīgi šobrīd palicis tāds neliels sīkums kā laika menedžments, jo maijā ir jābūt Gentē (dzīvošana), Leuvenā (mācības un valodu kursi, kā arī darbs, palīdzot krievu valodā notiekošas konferences organizēšanā), Strasbūrā (European Youth Media Days projekts) un Briselē (darbs TNS opinion).

***

Šodien Leuvenā sapulcējušies studenti no visām Beļģijas augstskolām, lai piedalītos gada lielākajā notikumā – ūdens balonu cīniņā:)

10325602_686634334706035_17560035817634065_n

 

2014.gada 28.aprīlī

Lieldienu laika atmiņas…

???????????????????????????????     ???????????????????????????????

???????????????????????????????    ???????????????????????????????

 

2014.gada 27.aprīlī

Ir agra svētdienas pēcpusdiena. Baudu pirmās šī gada zemenes ar cukuru un krējumu, kas iegādāts blakus esošajā krievu veikaliņā „Max Markt”. Dzeru kolu ar ķiršu garšu – viens no pēdējā laikā iemantotajiem netikumiem. Palēnām top maģistra darbs „The analysis of the EU’s impact on protection of regional and minority languages in the Baltic States: before and after countries’ accession”, kurš jānodod jau 2.jūnijā. Aizstāvēšanas gan šeit nav; tas atrunāts ar to, ka pasniedzējiem nav laika klausīties 120 maģistra darba prezentācijas.

Jau otro nedēļu dzīvoju savā Gentes mājā… ne gluži savā, bet viena drauga mājā – viņš pirms kāda laika iegādājās mājokli, bet neilgi pēc tam pārvācās uz draudzenes māju citā pilsētā. Tā ka man ir parādījies savs „stūrītis” triju stāvu apmērā ar personīgo virtuvi, vannasistabu, viesistabu un guļamistabu, savukārt draugam prieks, ka viņa māju kāds „pieskata”. Apkārtne ir interesanta – bulgāru veikali un turku maiznīcas, aziātu kafejnīcas un afrikāņu klubi. Pirms dažām dienām kaimiņi svinēja kāzas, līdz ar to visas ielas garumā bija izkārti turku karogi. Ik pa laikam manāms arī kāds garāmejošs flāms, vai, ja ne flāms, tad vismaz eiropietis. Tomēr kopumā šeit vērojams pilnīgs kultūru un valodu mikslis, kas, jāatzīst, sniedz savas priekšrocības – pirms Lieldienām vienā bodītē tiku uzcienāta ar turku saldumiem, savukārt vakar, kad tikos ar Erasmus laika beļģu draudzeni, mūs sirsnīgi uzņēma un cienāja indiešu ģimene.

Dzīve paiet „uz riteņiem” – no Gentes uz Leuvenu un atpakaļ. Ik pa laikam vēl jāiegriežas Briselē uz dažādiem pasākumiem un intervijām. Pagaidām. Līdz vasarai. Savukārt no 1.jūnija dzīvošu tikai Gentē – Leuvenā būs beidzies īres līgums un palikuši tikai daži eksāmeni, ko nokārtot.

 

2014.gada 5.aprīlī

Cik strauji viss mainās. Vakar, soļojot no darba intervijas Briselē, atpakaļceļā nolēmu ieiet savā „vecajā” pagājušā gada ofisā European Youth Press. Diemžēl tur sastapu tikai vienu itāļu kolēģi. Un arī viņš strādā vienīgi piektdienās. Claudia, Youth Press ģenerālsekretāre, pametusi darbu jau februārī un aizgājusi uz Komisiju, jo vairs nav bijis resursu, lai samaksātu viņai algu. Carmen, organizācijas dvēsele un labākā projektu vadītāja, ar kādu man jebkad nācies strādāt, aizgājusi, lai pilnībā nodotos žurnālistikai – viņa ir Briseles korespondente vienā no pasaules lielākajiem medijiem – un gatavotos gaidāmajām kāzām. European Youth Press pametis arī viens no izcilākajiem fundraising cilvēkiem – attiecīgi ar viņa aiziešanu saļodzījusies organizācijas finansiālā dzīvotspēja. Kā Alessio izteicās, ja nav projektu rakstītāja, attiecīgi Komisija neiedala finanses, un viss apstājas. Jo projektu rakstīšana un realizēšana ir ikvienas nevalstiskās organizācijas pamatā.

Lai arī tikšanās izvērtās jauka, tomēr bija ārkārtīgi skumji redzēt, cik tukšs palicis ofiss, un iedomāties, ka drīz vien krēslā, kur sēdēju vairākus mēnešus kā Youth Press praktikante un raudzījos uz brīnišķīgo Square de Meeûs parku, sēdēs pavisam citas organizācijas pārstāvis. Lielākā jauno žurnālistu organizācija Eiropā, drīz vien, iespējams, beigs pastāvēt.

p.s. vakar vinnēju šo mīļo miegapeli, „šaujot bumbiņas” Gentes atrakcijās.

???????????????????????????????

 

2014.gada aprīli

Ieskats Leuvenas studentu dzīvē…

1002675_674359639266838_848773532_n  1908279_674359689266833_713054486_n  1966847_674359539266848_1298424782_n  10013095_674359502600185_25860223_n

 

2014.gada 31.martā

Atklāta peldēšanās un sauļošanās sezona!

foto0183Gara, gara diena… otrā diena jaunā darba vietā, trīs stundas gara lekcija par ideoloģijām un Marksa „Das Kapital”, dokumentu kārtošana Eiropas Komisijai un Parlamentam, skype konference par Spānijas darbu… beigās atteikums. Tajā pašā laikā saņemta apstiprinājuma vēstule no Grieķijas – vasarā divus mēnešus man ir iespēja strādāt Pyrgos pilsētā Peloponēsas pussalā. Dienas beigās vēl iesprūšana pie durvīm, jo atslēga nedarbojas, taču kā mierinājuma balva sekoja Ruandas kaimiņa augļu deserts. Un vēl pārsteigumu sagādāja tas, cik daudzi studenti meklē šeit mājvietu. Šodien oficiāli nokārtoju ar landlordu izvākšanās jautājumu, proti, ka maija nogalē atstāšu savu Leuvenas istabu; un dažu stundu laikā kopš sludinājuma ievietošanas facebook uz istabu pieteicās veseli desmit gribētāji!

Nedēļa sākusies spraigi, toties brīvdienas izbaudītas, ķerot sauli un vēju, citiem vārdiem, atklājot peldēšanās un sauļošanās sezonu Gentes pludmalē Blaarmersen.

 

2014.gada 20.martā

Briselē atrodas apmēram 180 ārvalstu vēstniecības. Ar visām 180 šodien sazinājos darba un prakses vietu meklējumos. Dažu valstu nosaukumi izrādījās ārkārtīgi eksotiski, škiet, ka tos dzirdēju pirmo reizi dzīvē. Redzēs, kādi panākumi būs rekord-izsūtīto e-pastu dienai. Nākotnes perspektīvu apzināšana turpinās…

 

2014.gada 18.martā

Roterdamas piedzīvojums

Brīvdienās sanāca spontāns brauciens uz Nīderlandi, ar galamērķi Roterdama. Piektdienas vakarā desmit minūšu laikā tika izplānots maršruts, piecu minūšu laikā sakrāmētas somas, lai nākamajā rītā līdz ar pirmajiem cīruļiem uzsāktu ceļojumu ar stopiem Gente-Antverpene-Breda-Roterdama.

Interesanti fakti par pilsētu: 2.pasaules kara laikā pilsētas centrs tika pilnībā nopostīts vācu aviācijas uzlidojumā. Osips Zadkins šim notikumam veltījis savu skulptūru „Pilsēta bez sirds”. No pagājušā gadsimta 50.gadiem pilsēta tika pakāpeniski atjaunota un 1962.gadā Roterdamas osta pēc kravu apgrozījuma apsteidza Ņujorkas ostu un kļuva par lielāko pasaulē. Joprojām Roterdama saglabājusi Eiropas lielākās ostas statusu, tāpat tā ir trešā lielākā (aiz Šanhajas un Singapūras) osta pasaulē. No 90.gadiem sākās Roterdamas jaunā biznesa centra būve ar šobrīd pilsētai raksturīgajām augstceltnēm. Jāsaka, ka pilsēta tik ļoti atšķiras no Beneluksa valstu ierastās apbūves ar zemajām rindu mājām… uzreiz pēc ierašanās, paveroties apkārt, bija sajūta, ka atrodos miniatūrā Ņujorkā. Pilsēta ir jauna un dinamiska, pilnīgs pretstats „vecajai” un kanālu apvītajai Amsterdamai. Protams, lai visu apskatītu, ir nepieciešams daudz lielāks laika sprīdis, taču pirmais iespaids gūts, un zinu, ka noteikti šeit vēl atgriezīšos. Turklāt, kas patīkami – Roterdamā katrs ir pats par sevi, aizņemts ar savām lietām, apkārtējiem īpašu uzmanību nepievēršot, kamēr Amsterdamā iepriekšējā ceļojuma laikā bija sajūta, ka atrodos kā zem lupas…

Brauciena laikā bija dažādi šoferi – kāds jauns, patīkams beļģis, kas strādā Antverpenes ostā, turks, kas nerunāja ne vārda flāmiski, angliski, franciski vai vāciski, prata tikai turku un bulgāru valodu, taču izrādījās ārkārtīgi patīkams cilvēks. Atpakaļceļā uz lielceļa satiku pakistāniešu ģimeni, vienus no izpalīdzīgākajiem cilvēkiem. Viņi devās uz Antverpeni, taču nepieciešamības gadījumā piedāvāja pat aizvest līdz Gentei.

Un šajā kontekstā radās pārdomas par multikulturālo Eiropu. Piemēram, kāda būtu Gente bez daudzajiem turku un bulgāru veikaliņiem, bez taizemiešu un ķīniešu restorāniem, bez latino mūzikas, kas skan no braucošajām automašīnām, un bez afrikāņu izcelsmes autobusu un tramvaju šoferiem!? Vienveidīga, garlaicīga, homogēna. Bet šobrīd tajā plecu pie pleca dzīvo neskaitāmu valodu, tautību un reliģiju pārstāvji, kas kopā veido pilsētas būtību. Un līdzīgi citās Rietumeiropas pilsētās. Vienoti dažādībā – šoreiz ES moto ārkārtīgi uzrunāja.

Rotterdam weekend2   Rotterdam weekend1

Rotterdam weekend3   Rotterdam weekend

 

2014.gada 13.martā

Savāda pasaule! Jeb drīzāk jāsaka – maza un savstarpēji saistīta pasaule. Nupat, atverot Transparency International Brussels Office mājaslapu un meklējot vakances vai prakses iespējas organizācijā, pamanīju pazīstamu seju – vienu vācu paziņu, ar kuru reiz tikāmies žurnālistikas projektā Portugālē. Nolēmu vispirms sazināties ar viņu personīgi jeb, kā saka – networking ir a cornerstone in a job market (darba tirgū liela nozīme ir neformāliem sakariem). Līdzīgi notika ar Microsoft – pētot viņu mājaslapu, atcerējos, ka arī šajā organizācijā strādā viens labs paziņa.

Pagājušajā nedēļā noslēdzās darba gaitas Abbott Vascular, vakar tika saņemts pēdējais algas čeks, un nu esmu jaunu iespēju meklējumos. Tiesa, vakar pienāca viens interesants piedāvājums no Vašingtonas, diemžēl tikai daļēji apmaksāts. Līdz ar to atkal raugos Briseles virzienā. Neskatoties uz augsto jauniešu bezdarbu Eiropā un faktu, ka Brisele ir viena no „nežēlīgākajām” un prasīgākajām pilsētām darba tirgus ziņā, neesmu atmetusi cerības. Gan jau kaut kam šeit jāatrodas.

 

2014.gada 12.martā

Žēl, ka nesanāca būt mammas lielajā jubilejā, taču gribas, lai mēs, visas meitenes, savos 55 izskatītos tikpat daiļi un žilbinoši:)

IMG_0090

 

2014.gada 9.martā

Žēl, ka šeit nesvin Sieviešu dienu un ka par pavasara svētku esamību atgādina vien negaidītas, taču ārkārtīgi patīkamas sms ziņas un vēstules draugiem.lv. Žēl, ka šogad neesmu izbaudījusi īstu ziemu ar sniegiem un saliem, bet principā visu laiku šļakstījusies pa peļķēm. Žēl, ka šeit nav „Kāruma” sieriņu. Žēl, ka šeit vecāki saviem nu jau pieaugušajiem bērniem liek maksāt 10 eiro par palikšanu „mājās” pa nakti un pat neļauj atstāt mantas, par to nepieprasot noteiktu summu. Žēl, ka šeit attiecības starp cilvēkiem bieži vien ir virspusējas.

Bet viss ir relatīvs. Katrā vietā un lietā ir savi plusi un mīnusi. Pie plusiem var minēt kaut vai cilvēku atvērtību – Aalst karnevāla laikā saņēmu neskaitāmus komplimentus, un ļaudis izrādīja neviltotu interesi par Latviju un Rīgu. Vēl pie plusiem var minēt to, ka Brugge ir ārkārtīgi īpaša un fascinējoša pilsēta, turklāt romantikas ziņā vairākkārt pārspēj Parīzi. Kā arī to, ka pavasaris šeit iestājas agrāk nekā Latvijā – šodien termometra stabiņš uzkāpa līdz pat plus 20.

 

2014.gada 5.martā

Aalst karnevāls

Nekad nebiju varējusi iztēloties, kā izskatās karnevālos – protams, bija iespaidi no dažādām filmām un gāmatām par Jaungada karnevāliem, taču vakar kļuvu par aculiecinieci tam, kā ir tad, kad vesela pilsēta vairāku dienu garumā pārvēršas par karnevāla metropoli. Vakar tika aizvadīts viens no lielākajiem un spilgtākajiem karnevāliem Beļģijā, flāmu daļas pilsētā Aalst… izrādās, ka tas tiek rīkots pirms Pelnu dienas kā pēdējā lielā „izprieca” pirms Lieldienām. Un vēl – 2010.gadā šis pasākums tika atzīts kā „Masterpiece of the Oral and Intangible Heritage of Humanity”. Jāatzīst un jātic nostāstiem, ka pilsētas iedzīvotāji šim pasākumam gatavojas veselu gadu.

Pa vidu karnevāliem saņemu interesantus darba piedāvājumus un prakšu iespējas – G+ Europe, Celgene, Unicef Geneva… no daudzām iepspējām nākas atteikties, jo tās vai nu atrodas citās Eiropas pilsētās vai arī prasa tūlītēju darba/prakses uzsākšanu. Bet vēl ir studijas…

Un vēl vakar sapratu, ka man ir vieni no labākajiem mājas kaimiņiem, kādus vien cilvēks varētu vēlēties…

1620873_10203370377250373_1285900610_n  1901708_10203370370810212_1978704916_n

1920344_10203370401970991_696776378_n  10003236_10203370373610282_1069167652_n

1912437_10203370361209972_1611020863_n 1932323_10203370382010492_1028724084_n 1623637_10203370362089994_407966103_n

 

2014.gada 2.martā

Ieperfest

Brīvdienās iepazinos ar hard core žanru, apmeklējot vienu no populārākajiem ziemas festivāliem Beļģijā – Ieperfest. Ja agrāk tādas grupas kā Nasty, Wasted, Exhumed absolūti neko neizteica un viņu radītā mūzika likās kā bezgalīga bļaušana ar vardarbīgu piesitienu, tad pēc koncerta savas domas mainīju. Protams, vēl tālu līdz tam brīdim, lai teiktu, ka šāda veida mūzika man patīk, taču guvu atbildes uz atsevišķiem jautājumiem, kā arī kārtējo reizi paplašināju redzesloku sociālā virzienā jeb, citiem vārdiem, velns nav tik melns kā to mālē.

Pirms koncerta izdevās arī nedaudz apskatīt vienu no Beļģijas vēsturiskajām pilsētām Ieper (Ypres), kas ir ievērojama ar Pirmā pasaules kara cīņām; lielākā daļa nozīmīgu cīņu Rietumu frontē norisinājās tieši šīs mazās pilsētiņas apkaimē. Joprojām par cīņām atgādina Menina vārti, kuros iekalti 54 000 britu un angļu sadraudzības valstu karavīru vārdi, kas cīnījās Ieper apkaimē pret vāciešiem un krita; viņu kapavietas tā arī palikušas vēsturē apraktas… Vēl šajā pilsētā apmeklēju vienu no iespaidīgākajām gotiskajām katedrālēm, kā arī paviesojos pie pasaulē jautrākās un entuziasma bagātākās beļģietes – tantes Ivet.

P.S. Patīkami, ka Latvijas jeb Letland vārds ik pa laikam izskan Rietumos. Šodien no rīta nejaušas sarunas laikā viena no mūzikas akadēmijas pasniedzējām izteica komplimentu par manu tautieti Baibu Skridi; viņa joprojām nebeidz sajūsmināties par talantīgās latvietes vijoļspēli, atzīstot, ka pagājušās nedēļas koncerts bija labākais gabals, ko viņa jebkad dzirdējusi.

Ieperfest  Ieperfest1

 

2014.gada 25.februārī

1653943_10202844294775770_1045470445_nŠodien iznāca riktīgs skrējiens pa Genti – iepirkšanās, darba intervija (pirmā intervija, kas lika pamatīgi nosvīst, jo noritēja pilnībā flāmiski) – un pēc tam pa Leuvenu – valodu kursi, augstskola. Visur – minūte minūtē. Jeb citiem vārdiem, tāds nenovērtējams dzīves kurss Laika menedžmentā jeb Laika Vadībā. Bet, lai cik labs kurss arī nebūtu, beigās tik un tā nonāc pie secinājuma, pie kā nonākuši jau tūkstoši – ikviena indivīda rīcībā ir 24/7 un ne par sekundi vairāk. Tomēr pavasarī dienas šķiet garākas…

Jā, Leuvenas botāniskajā dārzā pavasaris jau pilnā plaukumā. Īstenībā arī pašā pilsētā gaiss tāds pavasarīgi smaržīgs – čivina putni un augstskolas valodu institūta priekšā divi violeti ziedoši krūmi…

 

2014.gada 18.februārī

Dienas šeit nebeidz pārsteigt – aizvakar noritēja mana pirmā telefonsaruna flāmiski (CV un e-pasts tika sūtīts flāmu valodā, līdz ar to iestādes vadītājs droši vien padomāja, ka esmu vietējā vai arī pārvaldu valodu pilnībā, neiedomādamies apskatīties manu norādīto valodas līmeni. Taču kaut kā sapratāmies un uz nākamo nedēļu pat sarunājām darba interviju), vakar saņēmu trīs darba piedāvājumus strādāt Gentes bāros/restorānos, bet šodien pienāca piedāvājums brīvdienās piepelnīties, strādājot par zivju barotāju:) Pašreizējā darba vietā Abbott ir neliels pārtraukums, jo vadītājai nomiris kāds no ģimenes locekļiem, līdz ar to arī man uz darbu tikai nākamnedēļ.

Pa to laiku intensīvi tiek sūtīti prakšu pieteikumi dažādām Eiropas un starptautiskajām institūcijām uz rudens sezonu. Apzinos, ka tādu kā es, kas sūta pieteikumus, ir simtiem un tūkstošiem, taču kāpēc neizmēģināt? Ja nu man kritīs laimīgā loze?!

 

2014.gada 15.februārī

Nupat netīšām uzdūros pasniedzēja profilam, kas mums pasniegs kursu „Main Political Currents in Modern Europe”:

„Peter Van Kemseke studied contemporary history and global politics in Leuven, Hull and Los Angeles and holds a PhD in the history of international relations (KULeuven, 2001). In 2001, he joined the Belgian diplomatic service, and served at the OSCE, NATO and the UN in New York, during Belgium’s 2007-2008 membership of the UN Security Council. In 2009, Peter joined the Permanent Representation of Belgium to the EU, where he was ‘Mertens’ (Deputy COREPER I-Ambassador) during the Belgian EU-Presidency (July-December 2010). Later he was acting COREPER I-Ambassador, before joining the cabinet of the Belgian Foreign Affairs Minister (2011) and of the Belgian Vice Prime Minister/Finance Minister (2012). Since November 2012, he is deputy head of Cabinet of European President Van Rompuy”.

Mute palika vaļā…

Marta sākumā kursa „Transnational and Global Perspectives on Europe” ietvaros paredzēta tikšanās ar pašu ES Padomes (European Council) prezidentu Herman Van Rompuy, pēc tam ar tādiem mūsdienu politikas dižvīriem kā Peter Lagrou, Mark Mazower – cilvēki, no kuru grāmatām ikdienā mācāmies.

Jā, akadēmiskās kaislības šeit sit augstu vilni… Objektīvi pavērtējot, ViA ieguvu pamatīgākas zināšanas un izpratni par lietām un procesiem, taču šīs augstskolas trumpis ir plašais piedāvāto iespēju klāsts. Jā, arī tā saucamais Briseles burbulis (Brussels bubble) ir tepat blakus. Attending, applying, networking and lobbying – tāds varētu būt manas programmas moto.

 

2014.gada 12.februārī

Miskastes maisiņi šeit maksā 22 Eiro, kamēr Latvijā tos var iegādaties par santīmiem!!! Bet ne par to būs šis stāsts…

——————

Arvien vairāk saprotu, cik maz cilvēkam nepieciešams, lai varētu izdzīvot. Pagājušajās brīvdienās, kad palīdzēju kādam draugam pārvākties, pamanīju, cik daudz viņa istabā un dzīvē nevajadzīgu mantu: diski un filmas, kas viņam vairs nepatīk, vecie augstskolas kursi, kurus viņš plāno kaut kad pāršķirstīt, bet mana intuīcija saka priekšā, ka tie tā arī paliks nelasīti, un vēl un vēl…

Kad braucu pirmajā Erasmusā, likās, ka līdzi tik daudz kas jāpaņem: savas mīļākās čības un zeķes, pidžamas, klades, flomāsteri, zeķubikses, trauku mazgājamās lupatiņas… Un arī tad, kad devos uz dažādiem starptautiskiem pasākumiem, šķita, ka jāpiekrāmē pilna soma vai koferis, sak, ja nu noderēs. Nesapratu arī savu Pēterburgas brālēnu, kas pirms dažiem gadiem izteicās, ka ceļojumu laikā neiegādājas suvenīrus un nekrāj dažādus ceļojumu bukletiņus.

Šobrīd, jau trešo gadu dzīvojot ārzemēs, mēģinu panākt, lai manā istabā būtu tikai tās lietas, kas ir simtprocentīgi nepieciešamas. Esmu iemācījusies izbraukāt pasākumus ar vienu nelielu rokas bagāžu. Arvien sev atgādinu – nav jāpērk grāmatas un DVD, jo tos var paņemt bibliotēkā. Mēģinu panākt, lai visa mana sadzīve ietilptu vienā 20 kg koferī. Jo mantām kā tādām nav vērtības – nozīme ir tikai cilvēkiem, kas ir mūsu dzīvē, notikumiem, pasākumiem, pieredzei, darbam… Vēlreiz to sapratu, noskatoties „American Beauty”.

P.S. Cik neērti drukāt, kad datoram atlūzis taustiņš „j”.

 

2014.gada 11.februārī

Nupat uzzināju, ka kopš pievienošanās (2010.gada 6.maijs) pasaulē populārākajam sociālajam tīklam facebook, esmu tajā pavadījusi 16 dienas, 5 stundas un 54 minūtes. It kā nav daudz, ja salīdzina ar dažiem kursabiedriem, kuri facebook “nosēdējuši” piecus sešus pilnus mēnešus, taču tik un tā iespaidīga statistika. Tāpat ar daudzām citām lietām – būtu interesanti izskaitļot, cik dienas no savas dzīves pavadām Internetā, skolā, bārā, zobārsta kabinetā, veikalā… Cik daudz laika atvēlam nenozīmīgām lietām un cik salīdzinoši maz (nevaru sintprocentīgi apgalvot, bet tāds ir mans pieņēmums) ģimenei un draugiem.

Atgriežoties pie facebook, tas manā dzīvē ienesis dažādas nianses. Tieši ar facebook starpniecību reiz izdevās atrast vienu no lielākajiem projektiem, kurā pēc tam piedalījos organizatores ampluā. Tieši caur facebook kādam draugam atradu darba piedāvājumu. Tāpat pa lēto iegādājos flāmu valodas grāmatu un darba burtnīcu, kas citādi būtu izmaksājušas dubulti. Un izveidoju noderīgus tīklus ar noderīgiem cilvēkiem (pasvītrošu vārdu „noderīgiem”). Jo uzskatu – draudzēties tomēr labāk ir dzīvajā.

Tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc mans tālrunis joprojām nav savienots ar sociālajiem tīkliem. Varbūt konservatīvs uzskats informācijas laikmetā, tomēr tās dažas stundas, kad neatrados pie datora (vai nu esmu augstskolā, uz ielas vai kur citur) gribu pavadīt no Interneta brīvā gaisotnē. Negribas, lai mani pastāvīgi traucētu facebook vai e-pastā pienākošās ziņas. Jo varu tās izlasīt pēc tam. Dažas stundas dienā gribu veltīt tikai sev un apkārtējiem cilvēkiem – ne Internetam.

P.S. Darbā kolēģis no ASV jau otro dienu pēc kārtas jautā, kā Latvijai sokas Olimpiskajās spēlēs. Šodien pat ieinteresējās sīkāk par sporta veidiem Latvijā, kā arī to, vai latvieši atbalsta Krievijas komandu.

 

2014.gada 9.februārī

Tik savādi apzināties, ka nekas nestāv uz vietas. Cilvēks, ko esi pazinis jau no mazotnes un kas vienmēr bijis tik žirgts un dzīvespriecīgs, pēkšņi aiziet no šīs dzīves. Kādam savukārt piedzimst dvīņi. Cits pamet darbu un izņem no bankas visus gadu gaitā krātos ietaupījumus, lai aizbrauktu uz Meksiku un paceļotu pa Latīņamerikas valstīm tik ilgi, cik vien sirds kāros. Vēl viens satiek savu dzīves mīlestību iepazīšanās portālā un jau pēc divu nedēļu ilgas pazīšanās nolemj uzsākt kopdzīvi. Šķiet, ka šis gads daudziem iezīmēs krasas pārmaiņas līdz šim ierastajā rutīnā. Varbūt arī man. Bet nekad nevar zināt, kad pienāks izšķirošais brīdis. Kā vienā no sērijām izteicās mana mīļālā seriāla „Kuhnja” galvenis varonis Makss – varbūt pārmaiņas jau sen sākušās, tikai mēs tās neesam gribējuši pamanīt.

Ir noslēdzies pirmais semestris – veiksmīgi nokārtoti eksāmeni, saņemts sertifikāts par flāmu valodas pirmā līmeņa apguvi. Ir strādāts, skriets, dejots, smiets – un šodien ir pirmā diena vairāku mēnešu laikā, kad nekur nedodos… diena, kas ir tikai manā rīcībā… Ir iegūti draugi un iepazīti cilvēki, kurus par draugiem nenosauksi, bet ar kuriem kādā noteiktā brīdī var izveidoties lieliska sadarbība. Ir iegūta darba pieredze visdažādākajās jomās un apziņa, ka jebkurā pasaules vietā spēšu izdzīvot. Pat ja kabatā nebūs ne santīma un dūša būs saskrējusi papēžos. Jo vienmēr apkārt būs cilvēki, uz kuriem varēs paļauties.

Rītdien KU Leuven sākas otrais semestris. Grafikā paredzētas divas lekcijas, valodu nodarbība un darbs – viss vienlaicīgi. Ir jāizdomā, uz ko es pagūšu un ko nāksies atlikt. Jo dzīvē viss un vienmēr ir par prioritātēm.

Ar fantastiskiem cilvēkiem…

IMG_4366   IMG_4385

 

2014.gada 26.janvārī

Nedēļa aizvadīta, parakstot savu pirmo nopietno darba līgumu, nokārtojot pēdējo šī semestra eksāmenu kursā „Linguistic aspects of Ethno-Cultural Diversity”, uzsākot darba gaitas Abbott Vascular mārketinga nodaļā, uzzinot flāmu valodas eksāmena rezultātus, kas izrādījās labāki nekā biju atļāvusies cerēt un kas attiecīgi deva iespēju piereģistrēties otrajam līmenim, pavadot brīvdienas Nīderlandes pilsētā Sluis, kas atrodas netālu no Beļģijas robežas… ēdot itāļu picas, holandiešu pankūkas, baudot kokteiļus Erasmus laika klubos, saņemot komplimentus un gūstot jaunas atziņas.

Darba vieta ir fantastiska. Pirmkārt, starptautiska vide un kolēģi – uzņēmumā strādā flāmi, valoņi, franči, spāņi, amerikāņi, briti, krievi, indieši un vēl daudzu tautību pārstāvji, ar kuriem neesmu paguvusi iepazīties. Otrkārt, kolēģi ar mani runā bilingvāli – pirmajā dienā mani sagaidīja administratore, kura domāja, ka esmu vietējā un uzsāka sarunu flāmiski. Kopš tā laika viņa visiem ar sajūsmu stāsta, ka ar mani var runāt abās valodās. Savukārt kolēģi nebeidz slavēt manu „lingvistisko apķērību”. Viegli nav, bet treniņš nenovērtējams. Treškārt, trešdienās darbā par velti visiem tiek izdalīti augļi, piektdienu rītos ir brīv-brokastis, arī pārējā laikā pieejams plašs bezmaksas dzērienu klāsts. Ledusskapī ir pat šampanietis – tiesa, to malkot atļauts nevis no paša rīta, bet gan sākot no pulksten vienpadsmitiem priekšpusdienā. Darba uzdevumi gan reizēm liek pamatīgi pasvīst gan apjoma, gan sarežģītās terminoloģijas ziņā. Kompānija nodarbojas ar medicīnisko iekārtu izgatavošanu, un, lai arī esmu mārketinga daļā, ir jāiemācās un jāsaprot daudzas bioloģijas stundās mācītas, bet aizmirstas lietas. Kaut vai, piemēram, to, kā darbojas sirds. Bet vairs nav tik traki kā pirmajā dienā. Turklāt brīvdienas manu enerģijas stabiņu papildinājušas līdz maksimālajam apmēram.

Brauciens iznāca gana spontāns. Sākotnēji, kad tiku uzaicināta vakariņās, domāju, ka tās noritēs Brugē, bet tad radās ideja aizbraukt ieturēt malīti uz netālu esošo Sluis. Vakariņas, protams, tika apvienotas ar pilsētas apskati un shoppinga tūri. Kas interesanti – domāju, ka nemaldīšos, teikdama, ka Sluis katram otrajam iedzīvotājam ir suņuks, dažiem pat vairāki kranči. Un, lai arī neesmu liela suņumīle, mazie četrkājainie draugi izskatījās ārkārtīgi piemīlīgi.

 

2014.gada 20.janvārī

Pagājušās nedēļas beigas un nogale tika aizvadīta Strasbūrā, piedaloties Euroscola pasākumā Eiropas Parlamentā kopā ar Krāslavas ģimnāzistiem. Vēl vecajā gadā grupiņa ģimnāzijas debatētāju uzvarēja ES mājas rīkotajā nacionālajā debašu turnīrā, pārspējot liepājniekus, talsiniekus un cēsiniekus; rezultātā tika izcīnīts brauciens uz Strasbūru, kur jaunieši uz vienu dienu ieņēma EP deputātu krēslus, lai spriestu par tādiem ES būtiskiem jautājumiem kā Savienības nākotne, jauniešu bezdarbs, atjaunojamā enerģija un 2014.gada EP vēlēšanas, savukārt pēc aizbraukšanas mājās kļūtu par ES vēstniekiem – veicinātu izpratni par Eiropu draugu, radu, ģimenes un kopienas ietvaros. Man bija tas gods būt grupas pavadošajai žurnālistei un atspoguļot pasākuma norisi Latvijas medijos.

DSC_1340 DSC_1387 DSC_1436

Taču brauciens bija vērtīgs vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, bija prieks tikties ar savām skolotājām un bijušās skolas jaunāko paaudzi; otrkārt, bija iespēja iepazīties ne vien ar kolēģiem žurnālistiem, bet arī ar ārkārtīgi zinošiem un patīkamiem skolotājiem no gandrīz visām ES valstīm, kā arī entuziasma pilniem jauniešiem; treškārt, šis pasākums atšķirībā no daudzām līdzšinējām Eiropas gaiteņos notiekošajām konferencēm izcēlās ar zināmu vienkāršību, elastību un kopības apziņu: izjutām, ka Eiropa nenozīmē vien ekonomisko krīzi un politiskās debates, Eiropa ietver sevī arī ABBAs Waterloo, Bītlus, poļu pierogus un Horvātijas skaistos dabasskatus.

Arī pati pilsēta apbūra. Strasbūrā ir četri centri: administratīvais centrs ar ES ēkām, vēsturiskais centrs ar šaurām ieliņām un kanāliem, vācu centrs un franču kultūras centrs. Nebiju domājusi, ka to teikšu, taču Strasbūra izrādījās skaistāka par Genti, ļoti labi spēju sevi iztēloties kādreiz šeit dzīvojam. Vienīgi valoda: franču valodas skanējums neizprotamu iemeslu dēļ arvien rada galvassāpes. Tomēr noteikti šeit atgriezīšos. Turklāt tagad ir garantēta arī mājvieta – pie ārkārtīgi patīkama, galanta moldāvu izcelsmes kunga Octavian, kuru netīšām atradu couchsurfing mājas lapā. Viņš izrādījās viens no interesantākajiem cilvēkiem un sarunu biedriem, kādi jebkad sastapti – pirmajā vakarā viņš mani un savus vecākus, kuri pie viņa tobrīd ciemojās, uzaicināja uz slēgtu mākslas izstādi Eiropas Padomē (viņš šeit jau strādā desmit gadus), koncertu Strasbūras mūzikas akadēmijā un vakariņām suši restorānā. Savukārt otrais vakars tika pavadīts, apskatot naksnīgo pilsētu.

Ne mazāk interesants izvērtās brauciena beigu posms. Sestdienas rītā ierados stacijā nedaudz ātrāk, lai noliktu somu un pēc tam dažas stundas laiskā solī pastaigātu pa pilsētu. Pie reizes nolēmu pajautāt, no kuras platformas pēcāk kursēs mans vilciens uz Beļģiju. Taču… mani gaidīja liels, nepatīkams pārsteigums un apstulbums, kad informācijas centrā strādājošais francūzis lauzītā angļu valodā paziņoja – no trains to Belgium today. Only tomorrow evening (šodien uz Beļģiju nebūs vilcienu, tikai rītvakar). Tomēr, redzot manā sejā milzīgas raizes, informācijas centra darbinieks izprintēja garum garu sarakstu ar norādēm, kā es tomēr varu mēģināt tikt līdz mājām. Un tā sākās mans piedzīvojums…. četru stundu vietā divpadsmit stundu ilgs brauciens. No Strasbūras ar autobusu uz Saverne, pēc tam uz Lorraine, lai tur atskārstu, ka tālāk nav vilcienu, reizi stundā kursē nezināmas izcelsmes autobuss. Verny, Fleury, Metz. No turienes vilciens uz Luksemburgu, Luksemburgas stacijā iepazīta krievu ģimene, kas mani aizvizināja līdz Namūrai Beļģijā. No turienes tiku līdz Briselei, domādama, ka nekas vairs nevar noiet greizi. Taču izrādījās, ka gandrīz visi vilcieni atcelti, paspēju vien „noķert” pēdējo vilcienu, kas kursēja Gentes virzienā. Un tad biju mājās… lai nedaudz atpūstos, iekostu un pēcāk dotos uz pārtiju visas nakts garumā. Secinājums: ilgs un piedzīvojumiem bagāts ceļš, taču tā laikā iepazīts daudz jauku un izpalīdzīgu cilvēku, kā arī mainījies priekšstats par Franciju – pēc Parīzes mans iespaids bija nedaudz saļodzījies negatīvā virzienā. Taču atskārstu, ka Francija ir ārkārtīgi daudzveidīga. Turklāt iedzīvotāji, ne vārda nesaprazdami angliski, pieliks visas pūles, lai palīdzētu neziņā un nekurienē nonākušam cilvēkam.

Un vēl brauciena laikā iekļuvu viena krievu seriāla aizrautīgajās „lamatās”: pirmās dienas vakarā mans host ieslēdza „Кухня”, nosmiedamies – ja sākšu skatīties 1.sēriju, nevarēšu apstāties līdz pat rītam. Līdz rītausmai, tiesa, neskatījos, taču tagad ik dienu veltu 24 minūtes katrai nākamajai sērijai. Parasti neiekrītu uz krievu seriāliem, taču šis ir lipīgs: triviālā veidā no humoristiskas perspektīvas tas parāda daudzas dzīves patiesības.

***

Šodien parakstīju savu pirmo nopietno darba līgumu. Un rītdien uzsākšu darba gaitas amerikāņu kompānijā Abbott Vascular, kas bāzēta netālu no Briseles. Malkoju kapučīno, baudu Latvijas piparkūkas un Laimas konfektes. Vienmēr patīkami saņemt paciņu no mājām. Pat tad, ja tā bija liela paka, kuru nācās stiept no pašas Strasbūras.

 

2014.gada 19.janvārī

Dienas moto:

Untitled

 

2014.gada 12.janvārī

Atpakaļ… 2.mācību pusgadā

Brīvdienās laiks traucas vēja spārniem, savukārt, esot atpakaļ, dienas reizēm mēdz vilkties bruņurupuča ātrumā. Kopš atbraukšanas nav pagājušas pat 48 stundas, taču šķiet, ka brīvlaiks bijis pirms veselas mūžības. Tiesa, joprojām spilgtā atmiņā, taču sen, sen atpakaļ… Un par pozitīvajām emocijām atgādina vien fotouzņēmumi. Par to, kā cepām ruļkas, kā rotājām eglīti un sūtījām Ziemassvētku apsveikumus. Par to, kā nakts melnumā devāmies uz Pēterburgu, lai tur aizvadītu veco gadu un sagaidītu vienu no labākajiem Jaungadiem. Par to, kā Daugavpilī „Vēsmā” dabūjām par velti gardas kūkas un kā Krāslavā apciemojām visus draugus un paziņas, mīļus un sen neredzētus. „Un tā paskrien visa dzīve”, prātā uzpeld vecmammas teiciens.

Reizēm šķiet, ka gribētos dzīvot kā ceļojošajai ģimenītei, nemitīgi skrienot un mēģinot apsteigt laiku, taču ik pa brīdim laikam ir vērtīgi apstāties un paraudzīties apkārt…

Šobrīd sācies jauns darba cēliens – rītdien pirmais eksāmens flāmu valodā, mutiskie eksāmeni vēl divos kursos, īsi pēc tam Strasbūras konference, divu draudzeņu ciemošanās Beļģijā, darba gaitu uzsākšana amerikāņu kompānijā… un vēl un vēl. Interesanti, ko nesīs 2014.gads?

Brīvdienu stāsts

IMG_7100  IMG_7115  IMG_7308

IMG_7178   IMG_7172   IMG_7168

022   011   IMG_7232

002  034 IMG_7247 020

 

2013.gada 9.decembrī

Lēvene – Brisele – Gente – Antverpene – Gente – Brige – Beernem – Gente – Lēvene. Šādi izskatījās mans brīvdienu grafiks. Sešas pilsētas trijās dienās. Ziemassvētku tirdziņi, tikšanās ar sen neredzētiem draugiem, Placebo koncerts Antverpenes sporta pilī, Ledus skulptūru festivāls ar Disneja varoņiem Brigē, svētku vakariņas Sinterklaas noskaņās Beernem, karstvīna baudīšana un brauciens panorāmas ratā Gentē, kad visa naksnīgā, svētku noskaņās vizošā pilsēta atrodas pie kājām…

P.S. Lai arī tas dzīvē nav galvenais, tomēr ir tik ērti, kad vilcieni kursē ik pēc pusstundas, un pēdējā mirklī, piemēram, var izdomāt, ka došos uz Brigi. Iekāpt 1.klases kupejā, aizmirst aizpildīt vilciena karti, bet rājiena vai pat soda vietā saņemt no konduktora smaidu un novēlējumu „Veiksmīgu nākamo darba nedēļu!”

Placebo_ice sculptures_06.-08       Placebo_ice sculptures_06.-081

1476314_10152045450214806_924479086_n   1465255_10152045450104806_1108713039_n  1463918_10152045449914806_391557298_n

 

2013.gada 5.decembrī

Šonakt Beļģijā tiek gaidīts Sinterklaas, kas citviet pazīstams kā Svētais Nikolajs. Līdz ar to arī flāmu valodas nodarbībā guvām nelielu ieskatu šajā tradīcijā.

 

2013.gada 4.decembrī

Mēs dzīvojam tikai vienreiz, un dzīve ir dota, lai to baudītu – atziņa, ko man iemācīja un nostiprināja dzīve ārzemēs. Latvijā, ja bija paredzēts kāds „pasāciens”, sāku tam gatavoties un morāli noskaņoties jau labu laiku iepriekš. Šeit viss notiek ātri, elastīgi un spontāni. Piemēram, tas, ka apmeklēšu teātra izrādi, tiek izdomāts desmit minūtes pirms tās sākuma, lai gan vispirms bija doma doties uz kino. Un tas nekas, ka visas biļetes sen izpārdotas, pēdējā mirklī daži neatnāk, un parādās „liekas” biļetes. Tas, ka došos uz Placebo koncertu, tiek izplānots tikai nedēļu pirms grupas uzstāšanās, lai gan lielākā daļa interesentu biļetes iegādājušies pirms vairākiem mēnešiem. Ikdiena rit raibi, un katra diena ir kā jauna varavīksnes krāsa. Jaunu iespēju un izaicinājumu pilna. Kaut vai – nekad iepriekš nebūtu iedomājusies, ka piecu minūšu laikā ir iespējams pamainīt visus brīvdienu plānus, lai nākamo desmit minūšu laikā saģērbtos, saliktu somas un „noķertu” pēdējo nakts vilcienu, kas mani no Vlaams-Brabant aizved uz Oost-Vlaanderen.

Tomēr laiks pirms Ziemassvētkiem augstskolā ir saspringts. Kā jau visur – arī šeit profesori tikai tagad mostas no rudens kūtrā miega. Ir jāizlasa Gerard Delanty “Formations of European modernity: a historical and political sociology of Europe” – apmēram 300 lappuses garš politiski filozofisks “traktāts” un jāuzraksta recenzija. Šodien saņēmām jaunu eksāmena uzdevumu (assignment) – factsheet, kas jāsagatavo dažu dienu laikā. Tad vēl ir eseja par poļu nacionālismu 80.gadu beigās-90.gadu sākumā, kā arī analītisks raksts par Afganistānu. Visam jābūt gatavam pirms Ziemassvētkiem. Taču apziņa, ka priekšā ir tik daudz jauku notikumu, liek dubulti saņemties un pacensties. Turklāt, kas interesanti, darbi nav tik apjomīgi kā Valmierā, toties tiem jābūt profesionāli izstrādātiem. Piemēram, viens no uzdevumiem formulēts tā – mums jāiedomājas, ka esam Lady Ashton padomnieki/sekretāri, un jāizstrādā detalizēts un pārskatāms materiāls (kurš būtu izlasāms minūtes laikā) par ES bilaterālajām attiecībām ar trešo valsti. Profesori tā arī uzsvēra – šī programma mūs tiešā veidā gatavo darbam institūcijās.

Nākamnedēļ paredzēta tikšanās ar alumni, kuri pastāstīs par savu pieredzi pēc absolvēšanas (gan starptautiskas prakses, gan darbs organizācijās), kā arī mūsu programmas Ziemassvētku pasākums.

 

2014.gada 26.novembrī

10 lietas par dzīvošanu svešā valstī: bez iespējas atgriezties (angliski).

 

2014.gada 25.novembrī

Pirmdiena

551377_10152077709054357_2141054925_n

 

2013.gada 24.novembrī

Manas bijušās kursabiedrenes Leldes Arnicānes pārdomas par to, cik savstarpēji saistīti mēs visi šajā pasaulē esam…

„Day before yesterday in Riga collapsed roof of a supermarket. 54 people were killed, 7 are still missing. It was rush hour, many standing in lines for groceries after work. 16 children are left without their parents. As others, I feel sadness and confusion; I imagine myself in the supermarket or waiting outside when someone I know is inside. I attempt to imagine. But beside these feelings, what to make of this with mind? Everyone is trying to understand, to make conclusions what happened. It may sound harsh, but when most of the society will find conclusions, people will move on. I thought today: we all are dependent on work of other people (yes, architects, builders, control inspections, shop managers, but also by many, many others in most unintentional, littlest ways). And I am responsible for others in the same way, although it is terrifying to think about it. This individual, often small responsibility and ability to see actual people behind papers, numbers, objectives – it can change a lot in collective level”.

Par „Maximas” traģēdiju uzzināju tikai nākamajā dienā. Piektdienas rītā dušojoties dzirdēju, ka beļģu radio piemin Rīgu, taču steigā īsti nepievērsu uzmanību. Un tikai vakarā, skatoties TV, flāmu vakara ziņu izlaidumā uzzināju un ieraudzīju, kas bija noticis iepriekšējā vakarā Zolitūdē. Ir traki. Ja par notikušo domā skaitļos, tad vēl neliekas tik baisi, bet, kad lasi un dzirdi stāstus par upuriem (indivīda līmenī), tad saproti, cik daudz sievu, vīru, draudzeņu, draugu, bērnu, labu darbinieku un gluži vienkārši foršu cilvēku gājis bojā. Muļķīgā (saukšu to tieši tā) negadījumā. Latvijā nav ne zemestrīču, ne vulkāna izvirdumu, nenotiek karadarbība, bet šie cilvēki vairs nepiedzīvos Ziemassvētkus. Ne šos, ne nākamos. Muļķīga negadījuma dēļ.

***

Brīvdienas aizvadītas Gentē. Kad ierados pilsētā ceturtdienas vakarā un gaidīju tramvaju no stacijas, pieturā iepazinos ar kādu slovāku. Sarunas laikā uzzināju, ka viņš šeit nokļuvis pēc Erasmus – sākumā bijušas apmaiņas studijas, pēc tam atbraucis uz Genti mācīties maģistrantūrā. Nu jau septiņus gadus strādā vietējā Mūzikas akadēmijā. Bet, kas pats interesentākais – viņš pazīst manu bijušo landlordu, pie kura mitinājos Erasmus laikā. Abi ir kolēģi jau vairākus gadus.

Gente nomierina… Lai arī Beļģijas teritorija ir „daudz par mazu” tik lielam iedzīvotāju skaitam, Leuvenā tas jūtams jo īpaši. Ielas ir šauras un pastāvīgi pilnas, ne diena nepaiet, kad es neuzskrietu kādam virsū vai kāds neuzskrietu virsū man. Arī no riteņbraucējiem šeit ārkārtīgi jāuzmanās. Tāpēc Gentē beidzot ieelpoju pilnu krūti. Biju flāmu teātrī – specifiskā izrādē „Africa”, kas daļēji norisinājās angliski, daļēji flāmiski. Izbaudīju garšīgus kokteiļus Latino bārā un karstvīnu pēc vēsas vakara pastaigas. Nejauši uz ielas sastapu vienu senu paziņu. Izstaigāju bodītes, kurās virmo Ziemassvētku noskaņa.

Tagad jau atkal jāķeras pie referātiem. Otrdien paredzēta otrā tikšanās ar maģistrantūras darba vadītāju. Cik ļoti priecājos, ka pēdējā brīdī izvēlējos tieši so pasniedzēju. Gan cilvēcīgās attieksmes dēļ, gan tāpēc, ka viņš vada tikai dažus darbus. Tomēr ir jūtama atšķirība, vai profesoram jākonsultē astoņpadsmit vai arī četri studenti…

 

2013.gada 18.novembrī

Pirms dažām dienām saņēmu Beļģijas ID karti, kas ir gandrīz identiska pašu beļģu dokumentam – derīga uz pieciem gadiem un savā ziņā dod piederības sajūtu šai valstij. Šodien pasta balodis atnesa vēstuli no Imigrācijas biroja, kas man piedāvā iziet integrācijas kursus – informācija par šiem kursiem pienāca gan flāmiski, gan – kas ārkārtīgi pārsteidza – krieviski. Visa šī dokumentu saņemšana un kārtošana ietekmē identitāti. Atceros, pirms dažiem gadiem ViA pasniedzēja kādā no kursiem jautāja, vai mēs jūtamies kā Eiropas pilsoņi. Tolaik sajūta teica priekšā – politiski esam Eiropā, bet mentāli tomēr tuvāk Austrumiem. Šodien aptvēru, ja man šo jautājumu uzdotu tagad, atbilde būtu – jā, jūtos kā Eiropas pilsone. Tādas pārdomas Latvijas 95.dzimšanas dienas vakarā…

 

2013.gada 17.novembrī

Pilsētā sākusies svētku noskaņa…

1424528_10151714796986781_874114215_n

 

2013.gada 14.novembrī

Jā, pasaule nudien ir maza – teiciens, kas ir tik ļoti „nolietots”, bet arvien izrādās trāpīgs. Vakar pēc brīvprātīgi piespiedu kārtā apmeklējamās konferences „The Future of European Studies – European and Global Perspectives”, kas norisinājās sakarā ar Eiropas studiju programmas 25.dzimšanas dienu, nolēmām ar meitenēm sevi palutināt un nobaudīt fritjes (french fries) vienā no mazajām, speciālajām frī kartupeļu bodītēm.

Iegājām un pēkšņi izdzirdēju radio skanam latviešu valodu. Liels bija izbrīns, jo nesapratu, kāpēc beļģu radio pārraida kaut kādu programmu latviski. Pēc tam klausījos tālāk un pēc mirkļa aptvēru, ka tas nav beļģu radio, fonā skan European Hit Radio. Pēc jautājuma veikaliņa īpašniekam „Are you from Latvia?” un atbildes „yes”, sākām smieties par negaidīto sastapšanos. Beigās vēl izrādījās, ka abi esam vienā un tajā pašā facebook grupā „Latvieši Lēvenē”. Jā, pasaule nudien ir maza!

Pa šo laiku nokārtoti pirmie divi eksāmeni kursos „Transnational and Global Perspectives”, kā arī „EU External Policies” un sagatavota pirmā prezentācija par „Gender and nationalism”. Savādi, bet tikai vakar konferences laikā aptvēru, cik ļoti daudz „Eiropas” ir manā programmā. Viens pasniedzējs gandrīz vai tiešā nozīmē gatavo mūs darbam Eiropas Komisijā, citi nebeidz atkārtot, ka mums pat miegā jāpārzina Eiropas integrācijas teorijas, lai saprastu, kā funkcionē ES… miers Eiropā pēc Otrā pasaules kara, European External Action Service, demokrātijas deficīts… šķiet, ka drīz nudien sākšu par šiem jautājumiem sapņot. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka pasniedzēji ir augsta ranga eksperti, kas publicē grāmatas, ceļo no vienas konferences uz nākamo, izdod zinātniskas publikācijas un lielākā daļa no viņiem tieši vai netieši bijuši vai arī joprojām ir saistīti ar kādu ES institūciju.

Tomēr… mēs – tie, kas nākam no Eiropas valstīm (spriežu gan pēc sevis, gan kursabiedriem) – tik maz zinām par citām pasaules daļām. Vakar diskutējām par to, ka mums nav ne jausmas, piemēram, par Austrāliju, Jaunzēlandi, Singapūru, Koreju, Latīņamerikas valstīm. Protams, ikvienam ir kaut kādas fragmentāras zināšanas par šo valstu ģeogrāfisko izvietojumu, iecienītākajām tūristu apskates vietām utt. Taču nav tādas lielas kopainas. Mūsu uztverē ir tikai Eiropa. Centrā.

 

2013.gada 3.novembrī

Walibi

Vakar pirmo reizi biju Valonijā (ja vien neskaita regulārus Charleroi lidostas „apmeklējumus”; pilsēta arī atrodas Valonijā) – Beļģijas franču daļā. Grūti izskaidrot, bet Valonija tik tiešām atšķiras no ikdienā pierastās Flandrijas. Gan apkārtne ir citādāka (nabadzīgāka, nekoptāka), gan cilvēku izturēšanās (skaļāki, brīvāki, atvērtāki), gan kopējā atmosfēra… Savā ziņā var salīdzināt ar Latviju, proti, kad mēroju ceļu no Krāslavas uz Valmieru… no mājām izbraucu, busiņā skanot krievu radio „Alisa Plus”, bet Valmierā iebraucu ar „Latvijas Radio 2” dziesmām.

Bet ne par Flandriju un Valoniju ir šis stāsts. Stāsts ir par to, ka nekad nevajag aizmirst par iekšējo bērnu sevī – tā reiz man lika aiz auss kāds labs draugs. Līdz ar to diena tika veltīta „bērnības” priekiem – tika apmeklēts viens no lielākajiem atrakciju parkiem Beļģijā „Walibi”.Walibi 02.11

Ūdens „kalniņi”, laivu izbraucieni, trakie „amerikāņu kalniņi”, spoku mājas un labirinti – bērnībā neko tamlīdzīgu manas acis nebija skatījušas un izbaudījušas (sāku domāt, vai maz Rīgā ir šāda veida parks… laikam jau ne), tāpēc tagad prieks bija dubults. Lollipopi un cukurvates, spiedziešie bērni apkārt, smaidīgie vecāki un tādi paši jaunieši kā mēs = enerģija visai nākamajai darba un mācību nedēļai. Pat, ja sākumā likās, kas aizraujošs var būt visos šajos karuseļos, tomēr beigās bija tik forši būt vienā no karuseļiem, „lidot” augstu gaisā un tajā pašā laikā vērot, kā sākas Halloween salūts.

 

2013.gada 30.oktobrī

Gatavojoties eksāmenam…

 

2013.gada 28.oktobrī

*Brauciens uz Strasbūru janvāra vidū nodrošināts – šodien pienāca oficiāla uzaicinājuma vēstule no Parlamenta. Savukārt, izmantojot lielisko couchsurfing iespēju, pat jau atrasts, pie kā palikt pasākuma laikā; izskatās, ka būs gan lieliski „apartamenti” pašā pilsētas sirdī, gan zinošs gids, kas pa dienu labprāt parādīs tūristu vidū iecienītākās vietas, bet vakarā pacienās ar garšīgām pašgatavotām pankūkām.

*Pagājušajā nedēļā zaudēju vienu darbu, bet šodien veiksmīgas intervijas laikā (kura norisinājās telefoniski laikā, kad man bija jāskrien uz lekciju), iespējams, nodrošināju sev citu peļņas avotu. Tāpat šodien mani intervēja spāņu organizācijas cilvēkresursu departamenta vadītājs saistībā ar manu iespējamo dalību Kanāriju salu „avantūrā” – tika vaicāta mana motivācija, iepriekšējā pieredze un citi tradicionāli jautājumi. Tas, ka intervija noritēja angliski, vairs pat neuzdzina ne mazāko stresu, nesagatavotu pārsteidza pārējo valodu zināšanu pārbaude – uz atsevišķiem jautājumiem vajadzēja atbildēt spāniski, vāciski un flāmiski. Tas bija traki! Ne valodu nezināšanas dēļ, bet stresa dēļ Būtu nojautusi, ka kaut kas tāds tiks prasīts, būtu iepriekš kaut nedaudz „apskatījusies” katru valodu un ļāvusi prātam „ienirt” un aprast ar dažādajām gramatikām. Bet šeit, kad bija jāatbild vāciski, prātā bija vieni vienīgi flāmu vārdi!:) Redzēs, kāds būs rezultāts. Cerams, nebūšu sliktāko kandidātu vidū.

*Nezinu kāpēc, bet Beļģijā, kārtojot jebkāda veida formalitātes, vienmēr tiek prasīta dzimšanas vieta… pat tad, ja viņi šo dzimšanas vietu nevar ne lāgā saklausīt, ne uzrakstīt. Līdz ar to dažādos dokumentos man figurē dažāda dzimšanas vieta – gan „Daupils”, gan „Dauvapels”, gan „Dagapols”. Bet dokumentā no domes (vienīgais dokuments, kurā „Daugavpils”, starp citu, ir „Daugavpils”) iekavās vēl minēts, ka esmu dzimusi bijušajā Padomijā. Mjā… kad trūkst vārdu, neatliek nekas cits kā likt daudzpunkti.

*Kursa „Linguistic aspects” pasniedzējs kādā lekcijā minēja, ka ir vairāki iemesli, kas cilvēkiem liek mācīties svešas „mēles”; viens no būtiskākajiem – ja cerētie ieguvumi ir lielāki par tā saucamajām izmaksām (šeit domājot ne vien ekonomiskās izmaksas, kas rodas, apgūstot jaunu valodu, bet arī politiskās, sociālās, psiholoģiskās). Arī iemesli, kas maniem valodu kursa biedriem liek mācīties flāmu valodu, ir dažādi. Viens turks jau gadu strādā amerikāņu kompānijā Beļģijā, izskatās, ka paliks šeit uz ilgāku laiku, līdz ar to vēlas integrēties sabiedrībā. Dāma no Peru, mājsaimniece, ir precējusies ar beļģi: pirmkārt, viņa vēlas iegūt darba tirgū, otrkārt, sarunāties ar bērniem, jo viņas bērni māk gan spāņu, gan flāmu valodu, viņa – pagaidām tikai spāņu. Vēl vienam irāņu inženierim piedāvāts pagarināt darba līgumu ar nosacījumu, ka viņš sāks apgūt valodu. Un ir daudzi citi stāsti.

*Ceturtdien pirmais lielais eksāmens kursā „Transnational and Global Perspectives”. Ir jāizlasa trīs grāmatas, par kurām būs jautājumi. Vakar sāku lasīt Mazower Dark Continent” par 20.gadsimta pārkārtojumiem Eiropā, vēl divas dienas, lai tiktu galā ar pārējo literatūru. Secinājums: visas grāmatas, kas uzrakstītas par Eiropas Savienību, ir vairāk vai mazāk „uz vienas nots”: bieži vien sākas ar Otrā pasaules kara atreferējumu, auksto karu, kuram seko Eiropas integrācija un 90.gadu krīzes, noslēgumā vēl tiek uzdots apmēram šāds jautājums – kādi šobrīd ir galvenie ES izaicinājumi, kāda ir Savienības nākotne?

*Pa vidu visām organizatoriskajām lietām un akadēmiskajām būšanām un nebūšanām „nodarbojos ar mājas sportu” – tie, kuri bijuši un kādu laiku dzīvojuši Beļģijā, labi zina, kādā stāvoklī ir vairums beļģu māju… kad līst, tad tek no jumta, un, lai tiktu uz vannasistabu, ir jālec pāri peļķēm:)

 

2013.gada 24.oktobrī

Mācos flāmu valodu, studēju, aiznākamajā nedēļā apmeklēšu konferenci Briselē par energojautājumiem ES, janvārī paredzēta vēl viena konference Strasbūrā Eiroparlamentā – viss, kā kārtīgam studentam pieklājas. Bet, lai studenta dzīve būtu interesantāka, nupat pieteicos kādā avantūrā uz Kanāriju salām. Redzēs, varbūt sanāks! Būs mani iedvesmojusi „ceļojošā ģimene” – stāsts par viņiem „Ezerzemē”.

 

2013.gada 22.oktobrī

Izpalīdzīgi cilvēki. Šodien, meklēdama kafejnīcu, kurā bija paredzēta darba grupas tikšanās, apmaldījos. Vaicāju garāmgājējiem, kā man nokļūt vajadzīgajā vietā. Neviens no sastaptajiem par manis meklēto vietu nebija dzirdējis. Beigās kāda meitene pateica, lai sekoju viņai. Uzgājām kādā mājā uz ceturto stāvu, viņas istabu, un tur sākām lūkoties google maps. Beigās izrādījās, ka biju aizgājusi krietni par tālu. Jauka attieksme, turklāt apmaldīšanās izrādījās ar pievienoto vērtību – saruna noritēja flāmiski, kas tikai cēla manu valodas pašapziņu.

Izskatās, ja viss noritēs pēc plāna, janvārī došos uz Eiroparlamentu Strasbūrā.

 

2013.gada 21.oktobrī

Dienas rit…

Savādi, tikai nesen aptvēru, ka katrai pilsētai ir divas (vai pat bieži vien vairākas sejas). Man, domājams, līdzīgi kā daudziem, Brisele arvien saistījās ar Eiroceltnēm, ar garšīgām vafelēm un steidzīgiem kungiem spožos uzvalkos, kas vēlu vakarā dodas uz mājām no saviem birojiem. Tāds idealizēts skatījums. To, ka tā nav patiesība, aptvēru jau pagājušajā semestrī, kad „iemaldījos” afrikāņu kvartālā. Vēl jo vairāk to izjutu European Youth Media Days (EYMD) laikā – pirmajā vakarā mēs ēdām šikas vakariņas vienā no izsmalcinātākajiem centra restorāniem, bet pēc tam, meklēdamaa ceļu uz staciju, redzēju arī citus rajonus un sētmales, kas nakts stundā izskatījās jo īpaši nemīlīgi. Brisele nav vien Eiropas Parlaments un Komisija, tā ir arī pilsēta, kurā vairāk nekā 20% iedzīvotāju ir musulmaņi, pilsēta ar atsevišķiem rajoniem, kuros bezdarbs sasniedz tuvu 20% robežu, un tādiem kvartāliem, kuros pat policija vairs neriskē iemaldīties (vienā no tādiem es vasarā dzīvoju).

Jo īpaši labi Briseles dažādās sejas atklāj EYMD foto workshopa dalībnieku bildes.

21 Ioanna  903237647

903186593  903201493

Bet tagad esmu atpakaļ Leuvenā…

Šodien flāmu valodas kursos iepazinos ar vēl vienu latvieti. „Kur tik to latviešu nav!” kā saka mani krāslavieši, „izmētāti pa visām pasaules malām”. Puisis no Rīgas apgūst šeit mūziku. Arī manā studiju programmā ir meitene no Latvijas. Un vēl facebook uzgāju grupu „Latvieši Leuven” – pilsētā dzīvojošie latvieši ik pa laiciņam pulcējas uz dažādām neformālām aktivitātēm, piemēram, vakar, uz pankūku ēšanu, un aicina pievienoties arvien jaunus uz šejieni atbraukušos tautiešus. Nedaudz rodas tāda sajūta, kā lasot trimdas laika grāmatu, kur savējie meklēja savējos. Tikai mūsdienās trimda lielākoties ir brīvprātīga, ja vien neskaita ekonomiskos apsvērumus, kas cilvēkiem liek izceļot. Nezinu kāpēc, šodien prātā skan Akurateres dziesma…

Šodien tika paziņoti arī maģistra darbu temati. Ja ViA nebija citas izvēles kā pašiem domāt un attīstīt tematu no A līdz Z, tad šeit temati jau bija piedāvāti, bija jāizvēlas četri interesējošie prioritārā secībā, un pasniedzēji beigās lēma, par kādu jautājumu students rakstīs darbu. Manā gadījumā – minoritāšu valodu politika konkrētā valstī/s, domāju, ka pētīšu Baltijas valstu gadījumu. Tuvāk sirdij, tuvāk akadēmiskajām zināšanām.

 

2013.gada 18.oktobrī

Brīvdienas!

Šķiet, ka brīvdienas vēl nekad nebija tik ļoti gaidītas kā šonedēļ. Nedēļa iesākās pirmdien sešos no rīta ar gatavošanos Eiropā lielākajam jauno žurnālistu pasākumam un noslēdzās ar lekcijām un vaiga sviedros pavadītām darba stundām piektdien vienpadsmitos vakarā. Tādēļ domāju, ka „brīvdienas!” un prieks, ar kādu šis vārds tiek izrunāts, neprasa sīkākus paskaidrojumus.

European Youth Media Days… pēc pasākuma viena no galvenajām koordinatorēm atsūtīja šādu ziņu visiem komandas locekļiem: „Hey Team, first of all thank you for a great job done. All went very smooth. Media outcomes are impressive. Participants seem to be very happy. Really great team-work of our Glass Room group! Applause!” (Paldies, komanda, par lieliski paveiktu darbu. Viss norisinājās ārkārtīgi gludi. Mediju materiāli ir iespaidīgi. Dalībnieki izskatās laimīgi. Nudien vienreizējs mūsu “Stikla istabas” (tā Eiropas Parlamentā tiek dēvēta preses telpa) grupas darbs). Nevar nepiekrist – lai arī ir nokavētas lekcijas, flāmu valodas nodarbības un joprojām jāraksta darbs, kas bija jāiesniedz pagājušajā pirmdienā, tomēr pieredze, emocijas, kontakti un visas pārējās pozitīvās lietas ir simtreiz vērtīgākas.

528282_10151704604377828_38325817_n1)Bija paredzēts, ka pasākumā piedalīsies 100 dalībnieki, taču beigās daudzi atteica, līdz ar to ieradās nedaudz pāri 80 cilvēkiem no 26 ES valstīm + 20 komandas locekļi. Dalībnieki bija sadalīti vairākās nelielās workshopu grupās – print, multimedia, social media, radio, tv -, kurās, savstarpēji sadarbojoties, veidoja mediju materiālus: rakstīja, filmēja, tvītoja, analizēja, pētīja, intervēja… Rezultāts tik tiešām ir iespaidīgs – daļa darbu jau ir publicēti Euronews mājas lapā, drīzumā parādīsies Eiropas Parlamenta lapā, European Youth Press lapā, kā arī daudzos Eiropā atzītos medijos.

Daļa rezultātu online: http://www.euronews.com/2013/10/17/new-tools-for-new-movements-using-social-media-for-civil-good/?sdfhqdf, https://infogr.am/UNION-OF-PEOPLE-OR-UNION-OF-STATES/, http://storify.com/euroscepticism/euroscepticism, http://storify.com/EdvardasP/social-media-and-politicians-from-the-journalist-s, http://storify.com/d_alekov/bla?utm_content=storify-pingback&utm_source=direct-sfy.co&utm_medium=sfy.co-twitter&utm_campaign=&awesm=sfy.co_dS7f

2) Workshopu tēmas bija dažādas, piemēram, par gaidāmajām Eiroparlamenta vēlēšanām, protesta kustībām ES, par ES lomu iedzīvotāju dzīves kvalitātes veicināšanā utt. (“It’s my right, but is it my responsibility? – EP elections: voting or snoozing?”, “EurLife? What about my life? What is the EU really doing to ensure European citizens’ quality of life?”, “Reclaiming the streets 2.0 – the actual impact of #Occupy on a European level”). Pasākuma centrālā tēma “National problems, European solutions: Is the EU grass still greener?” (Nacionāla līmeņa problēmas, Eiropas risinājumi. Vai zāle Eiropas Savienībā joprojām ir zaļāka?). Vai zāle ES tik tiešām ir zaļāka – atbildi uz šo jautājumu, protams, nevienam neizdevās atrast, taču paneļdiskusijas, grupu darbs un savstarpēja zināšanu un ideju apmaiņa vismaz ļāva paraudzīties uz „ES zāli” no tuvāka skatupunkta.

3) Bija prieks iepazīties ar cilvēkiem, kas strādā BBC, darboties vienā komandā kopā ar kolēģi no Euronews, kā arī klausīties pārstāvjus no Deutsche Welle un The Wall Street Journal. Jūtama nenoliedzama profesionalitāte.

4) Lai arī mediju lauciņā darbojos jau labu laiku, tomēr šī pasākuma laikā aptvēru, ka esmu vēl pamatīga iesācēja, īpaši jautājumos, kas saistīti ar sociālajiem medijiem, interaktīvajiem paņēmieniem. Tāpat sapratu, ka nākotnē labprāt piedalītos līdzīga veida pasākumā dalībnieces ampluā – līdz šim visos žurnālistikas pasākumos es biju print (drukātā prese) komandā, taču nākotnē labprāt gūtu ieskatu un pieredzi arī radio un tv žurnālistikā.

5) Parlamentā satiku tik daudzus paziņas no iepriekšējām konferencēm, bija tāda sajūta, ka Briselē sapulcējusies puse no man pazīstamajiem cilvēkiem. Ar vienu meiteni minūtes desmit spriedām, kur mēs esam tikušās. Man likās, ka Portugālē, uz ko viņa atbildēja, ka nekad nav bijusi Lisabonā. Nākamais minējums bija Zviedrija, taču Zviedrijā es neesmu bijusi. Beigās atcerējāmies – nelielā Somijas pilsētiņā Lāpenrantā.

6) Ar dalībnieci no Latvijas izspriedām – ja cilvēks vēlas zaudēt svaru, Eiropas Parlaments šim nolūkam ir labākā izvēle. Nezinu, cik kilometri izstaigāti pa Parlamenta gaiteņiem, tomēr tagad, šķiet, pat miegā varētu pateikt, kā atrast konkrētu telpu un kurā korpusā tā atrodas. Pirmajā dienā gan likās, ka Parlaments ir sarežģītākā būve Eiropā.

P.S. Paldies Martin Hanzel par lieliskajām bildēm!

1394077_10151962194927034_931107224_n   1378679_10151705135367828_1828087797_n

1381411_10152064409224050_958017044_n   7973_10151712296207828_407013130_n

1391643_10151705032972828_1116330911_n  1379541_10151705119367828_1634487398_n

 

2013.gada 9.oktobrī

Ieskrējiens

Agrāk šķita, ka darbs projektu vadības lauciņā ir tīrākā „bērnu spēle”; proti – kas var būt sarežģīts uzrakstīt dažus e-pastus dienā, sazināties ar vajadzīgajiem cilvēkiem, noorganizēt pāris tikšanās utt. Tagad, kad esmu apjomu ziņā liela un sarežģīta projekta koordinatore, saprotu, ka esmu maldījusies. Varbūt projektu vadīšanai nevajag tādas zināšanas un prasmes kā darbam ķīmijas laboratorijā, bet toties šis darbs prasa divreiz vairāk nervu, elastības un operativitātes. Piemēram, šodien, sēžot lekcijā, balss pastkastītē ziņu atstāja Pierre no tūrisma organizācijas visit.brussels, ka viņi gatavi piegādāt pasākumam sagatavotās info pakas. Bija žigli jāsazinās ar saviem kolēģiem, noskaidrojot, vai viņi ir ofisā. Izrādījās – nē. Tad atkal zvanīju Pierre, mēģinot sarunāt citu piegādes laiku. Tāpat dienā pienāk padsmiti un pat desmiti e-pastu no dalībniekiem. Kāds pēdējā brīdī atsaka dalību, lielākā daļa iesūta ceļojuma biļetes, vaicā, kā tās pareizi reģistrēt Check My Trip mājas lapā. Vienam rodas jautājums par foto un video akreditāciju Eiropas Parlamentā, cits vēlas zināt, vai caurlaidi iespējams saņemt ātrāk, jo viņam pirms pasākuma ir sarunāta intervija ar kādu no MEP (Member of European Parliament). Un tā tas rit… jautājums – atbilde, sazvanīšanās ar atbildīgajām personām Parlamentā, mēģinājumi noorganizēt pilsētas apskati, kā arī atrast kafejnīcu/bāru 100 cilvēkiem, kur norisināsies good-bye party. Jau nākamnedēļ European Youth Media Days „ies gaisā”!1375307_10202324567940366_261903455_n

Tajā pašā laikā augstskola… Lai tiktu galā ar visiem uzdevumiem, būtu jāmācās 24/7, ko īstenībā, tā vismaz izskatās, daudzi arī dara. Ar katru dienu burtiski palielinās lasāmo materiālu (grāmatu!) skaits. Pēc dažām nedēļām norisināsies starpeksāmens kursā „Transnational and Global Perspectives”, uz kuru jāizlasa trīs grāmatas; uz katru šī kursa lekciju ir jāizlasa no 40-60 lapām, par lasīto vēl uzrakstot apkopojumu, kā arī jāiesniedz vairāki rakstiski darbi katra mēneša beigās. Un līdzīgi ir katrā priekšmetā (bez minētā kursa vēl apgūstu „Linguistic Aspects of Ethno-Cultural Diversity”, „Nationalism in European History”, „EU External Policies: Decision-Making, Implementation and Global Perception”). Jā, Valmiera ir pieradinājusi pie akadēmiska darba, bet tik un tā… Šodien atskārtu, ka, pat gribēdama, piektdien nevarēšu aiziet uz pasēdēšanu ar kursabiedriem: trīs reizes nedēļā strādāju (iekārtojos darbā, kas ir izaicinājumu pilns visādā ziņā), vēl divus vakarus apmeklēju valodu kursus, pārējā laikā ir projekta aktivitātes, kā arī notiek lekcijas. Patstāvīgais darbs… lika pagaidīt.

Secinājums: nav viegli, bet – labāk izaicinājumu pilna nekā, tieši pretēji, dīka ikdiena! Turklāt brīvdienās paredzēts ilgi gaidītais brauciens uz Genti un Brigi. Reizēm, lai arī visu tekstu lasīšanai nepietiek laika, ir jāatpūtina smadzenes un sevi jāpalutina. To iemācīja gan Erasmus (kur tas laiks, kad nedēļa sastāvēja galvenokārt no sociālām aktivitātēm un klubu apmeklēšanas!), tā vienmēr tika likts aiz auss arī ģimenē. Jāizbauda arī vasara – joprojām silti, tiek autas baletkurpītes, amerikāņi oktobrī pat pamanās atnākt uz augstskolu šortos.

 

2013.gada 25.septembrī

Pirmie iespaidi

Atvasara. Termometra stabiņš pakāpies līdz +29. Nelielā pilsēta šķiet vēl jo pārpildītāka, jo visi pēdējās saulainās dienas cenšas pavadīt laukā – tie, kuriem nav jāstrādā un arī nodarbības nenotiek, saģērbušies šortos un maiciņās, paņēmuši savus riteņus, dodas pie dabas krūts. Tie, kuriem tas neizdodas, pulcējas āra bāros pēc darba vai mācībām. Pilsētas centrs izskatās kā tāds liels skudru pūznis. Un ne tikai vēsturiskais centrs vien – vakar trijos naktī arī pie mana loga tika dziedātas serenādes un notika pārtijs. Tā ka iepriekšējos ierakstos minētais izrādās patiess – trijos naktī šeit reizēm ir vairāk dzīvības nekā trijos dienā.

07-_MG_4937Augstskolā (manā fakultātē) aizritējušas informācijas dienas. Iepazīti profesori un kursabiedri… tiesa, tikai neliela daļiņa, jo mūsu ir ļoti daudz. Esam tik dažādi – ES valstis, Indija, Ķīna, Malaizija, Dienvidāfrika, Vjetnama, Krievija, Kanāda, ASV (par amerikāņiem stereotipi izrādās pareizi). Programma izskatās gana nopietna, lai neteiktu vairāk. Ja Gentē pasniedzēji nāca uz lekcijām kedās, šeit visiem mugurā uzvalki. Daži pasniedzēji strādā College of Europe – vienā no prestižākajām Eiropas augstskolām, citi – Eiropas Savienības tiesā (Court of Justice), kas atrodas Luksemburgā, daudzi saistīti ar svarīgākajām ES institūcijām. Gandrīz vai ik nedēļu būs arī vieslektori – no Parlamenta, Komisijas, tā saucamajiem think tanks, ES līmeņa nevalstiskajām organizācijām. Būs tūres/mācību ekskursijas uz Strasbūru, Luksemburgu, Briseli…

Ja grāk šķita, ka ViA ir augstas prasības, tad nesalīdzināt ar šo augstskolu. Lai gan… domāju, ka ViA līmenis ir labi sagatavojis starptautiskajām studijām. Disciplinējis. Tajā pašā laikā tas tik ļoti atšķiras no tā, ko redzu un dzirdu šeit. Ja ViA, mācoties kursos par ES, birokrātijas aparāts likās tāls un neaizsniedzams, šeit tā ir realitāte, ar roku aizsniedzama. Pārliecinos, ka Beļģija ir unikāla vieta, lai apgūtu Eiropas studiju programmu.

1377277_730825780276420_1626797568_nProgrammas ietvaros tiek piedāvāts arī iegūt dubulto grādu (double-degree), piesakoties apmaiņai kādā no Japānas augstskolām. Tiek piedāvāti valodu kursi. Semināri, kurus vada pasaulē atzīti eksperti. Un jau nākamajā nedēļā jāizvēlas maģistrantūras darba temats. Jā, šeit esot, jāiziet no komforta rāmjiem un jāķeras vērsim pie ragiem. Par visiem 100%.

***

Man nudien gadījušies ārkārtīgi „sociāli” kaimiņi. Šodien četros no rīta pie manām durvīm pieklauvēja mans Ruandas kaimiņš – redzējis, ka manā istabā deg gaisma. Viņam nenāca miegs, turklāt salūzis dators, tāpēc meklēja kādu kompāniju. Rezultātā papļāpājām un kopā noskatījāmies „Svaty” sestās sezonas otro sēriju. Lai gan viņš neko nesaprata, viņu ieinteresēja krievu valoda, iemācījās pat dažus vārdus.

 

2013.gada 21.septembrī

 Iepazīšanās

Pirmā nedēļa Leuvenā noslēgusies. Jauka pilsēta, neliela, kompakta, un tajā pašā laikā tajā kūsā dzīvība (bukletā minēts, ka reizēm trijos naktī šeit var sastapt vairāk cilvēku nekā trijos pēcpusdienā), patīkami cilvēki, taču tā nav Gente. Šeit nav mana Graslei, nav Korenmarkt un Vrijdagmarkt, nav modernā centra Zuid un citu mīļu vietu. Šajā dzīves posmā droši vien tā ir labāk un pat nepieciešams – dzīvot šeit un iepazīties ar jauniem ļaudīm, taču reiz – tuvākā vai tālākā nākotnē – es noteikti atgriezīšos Gentē.

Šonedēļ sākās iepazīšanās jeb Welcome days. Neliela vilšanās, jo lielākā daļa lietu, par kurām stāstīja, jau ir sen zināmas, izpētītas krustām šķērsām, piemēram, par sabiedrisko transportu, vilciena kartēm un atlaidēm, par beļģu augstskolu sistēmu utt., taču tiem, kas ieradušies šeit pirmo reizi, informācija noteikti bija vairāk nekā noderīga – kaut vai divām Erasmus meitenēm no Polijas, ar kurām iepazinos otrajā dienā.

Taču viena lekcija, par kuras apmeklēšanu biju visskeptiskāk noskaņota, proti, par kultūru dažādību (How to deal with cultural differences), izrādījās visinteresantākā. Pasniedzējs no Kamerūnas akadēmiskas zināšanas pasniedza neakadēmiskā veidā, izstāstot savu dzīvesstāstu. Par to, kā viņš pirms padsmit gadiem ieradās Beļģijā… no plus četrdesmit grādiem uz mīnus sešiem… kā policists lidostā viņu pārmeklēja – nevis tāpēc, ka kamerūnietis viņam likās aizdomīgs, bet gan tāpēc, ka likumsargs centās viņu paglābt no apsaldēšanās, lūkojot, vai iebraucēja čemodānā bez sandalēm un t-krekliem ir arī kādas biezākas drēbes… par to, kā viņš, ne vārda nesaprazdams flāmiski, otrajā rītā devās uz tuvējo maiznīcu; tās īpašnieks pēc laika kļuva par viņa labāko draugu… par to, kā viņš dzīvoja vienā mājā ar beļģiem un nevarēja aptvert, vai viņam piemīt kāda vaina vai arī vaina ir vietējos iedzīvotājos – nākdams no atvērtas un „jautras” sabiedrības, viņš brīnījās, kāpēc vietējie neatņem viņa sveicienu no rīta, vien izspiež plastisku smaidu. Taču ar laiku viņš saprata, ka viņa „patiesība” (viņa dzīvesveids, uzskati, vērtības) atšķiras no beļģu „patiesības”. Katram ir sava patiesība, abas no tām pareizas, taču pats galvenais – lai tās nenonāktu sadursmē, lai tiktu savstarpēji pieņemtas un respektētas (integrācija nevis asimilācija). Viņš uzsvēra, ka reizēm sava patiesība atsevišķiem indivīdiem var šķist vienīgā pareizā, taču tādā gadījumā šie cilvēki neiemācās neko jaunu, nepaplašina redzesloku, vien dzīvo savā „kastē”, turoties pie savas patiesības…

Iepriekšminētais nevar tikt attiecināts uz maniem kursabiedriem. Vakar notika pirmā iepazīšanās neformālā gaisotnē. Turki, itāļi, grieķi, rumāņi, slovāki, amerikāņi… cilvēki, ar kuriem izdevās parunāt. Mūsu sanāca tik daudz, ka beigās viss bārs bija pārpildīts, neatstājot vietu pārējiem apmeklētājiem. Iepazinos ar vēl vienu latviešu meiteni – manas bijušās klasesbiedrenes bijušo kursabiedreni. Pasaule tik tiešām sarūk; kontakti pārklājas. Tāpat bija interesanti iepazīties ar Briselē dzīvojošu puisi, kuram ir lietuviešu saknes un viņš pārvalda krievu valodu. Pirmais iespaids – gudri, mērķtiecīgi cilvēki, kas zina, ko grib. Patīkami sarunbiedri. Šķiet, ka nebūsim slikts kurss.

Tāpat šonedēļ paviesojos beļģu izlaidumā – trīs mani draugi absolvēja maģistrantūras programmu Gentes universitātē. Bija interesanti salīdzināt mūsu un šejienes izlaidumus. Šeit ir vairāk oficiālu runu, šampanietis par brīvu, taču izlaidums ir diezgan bezpersonisks. Toties vakariņas restorānā izvērtās jaukas.

Pirms brīža iepazinos ar augšējā stāvā dzīvojošo Joahimu. Viņš sākotnēji domāja, ka esmu no Spānijas, pēc tam kāds viņam pavēstīja, ka esmu īriete. Beigās cilvēks bija pārsteigts, dzirdot “Letland”. Jauki man kaimiņi. Vienu vakaru ruandietis pagatavoja vakariņas, pacienājot arī mani.

 

2013.gada 15.septembrī

Viss nāk un aiziet tālumā…

…un sākas viss no gala. Gluži kā vecajā labajā „Favorīta” dziesmā.

Malkoju tēju ar šokolādes maizīti, klausos Coldplay, vēroju svētdienas pēcpusdienai raksturīgos nesteidzīgos garāmgājējus un izbaudu pa logu ienākošos (droši vien šoruden pēdējos) saulesstarus. Mana otrā diena jaunajā mājvietā. Gentes posms noslēdzies, Leuvenas periods vēl īsti nav sācies. Ko tas nesīs – tikai pats Dievs zina.

Bet sajūtas ir līdzīgi kā pirms četriem gadiem, kad uzsāku savas bakalaura studijas. Arī tad kādā no pirmajām svētdienām (īsi pēc ievadlekcijām) sēdēju savā istabā Valmierā, malkoju tēju un ar neziņu raudzījos turpmākajās dienās un nedēļās. Vēroju krāsainās lapas, klausījos, kā pa šķirbām pūš vējš un škirstīju pirmās augstskolas izsniegtās instrukcijas. Pa šo laiku daudz ūdeņu aiztecējis. Bet savā ziņā šķiet, ka piedzīvoju deja vu. Jo Beļģijā vairs nav tā, kā bija pagājušajā gadā, ierodoties šeit pirmā Erasmus ietvaros – kad viss bija jauns un aizraujošs, kad ar degsmi piedalījos pub crawl, vēl nezinādama, kas tas īsti ir, kad devos uz pirmo Erasmusnieku ballīti Porter’s House, nogaršoju pasaulē garšīgāko ķiršu alu, kad fascinēja kultūru, valodu, paražu mikslis. Vakar atskārtu, ka starptautiskā vide vairs nerada tādu wow! kā agrāk (bet droši vien tā mūsdienās ir ikvienam, kas kādu laiku padzīvojis, pastrādājis vai pamācījies citā valstī). Ir rāmi. Šķiet, ka esmu mājās. Šeit vienīgi nav manu cilvēku, krāsaino lapu, skan citas valodas un biežāk līst.

Jaunā mājvieta izskatās jauki. Dzīvoju Leuvenas galvenajā ielā Brusselsestraat, piecu minūšu gājiena attālumā no vēsturiskā centra. Mājā vēl mīt četri cilvēki, divi no viņiem īrē studiju, līdz ar to vannasistaba un virtuve ir uz mums – mani, beļģu meiteni un puisi no Ruandas – trijiem. Kā saka flāmi, beidzot esmu „ieinstalējusies”. Tiesa, ne bez kurioziem. Vakar nolēmu izmazgāt aizkaru, bet šķiet, ka veļasmašīnai ir kaut kāda vaina, jo radīju virtuvē pamatīgus plūdus. Tagad viss žūst. Kā sacīt jāsaka – „apmazgāju” savu ievākšanos. 🙂

 

2013.gada 9.septembrī

Nupat saņēmu telefona zvanu no Māstrihtas. Lai uzlabotu pieteikšanās procesa kvalitāti un rūpētos par augstskolas imidžu, viņi vaicāja iemeslu, kas man lika atteikties no studijām Māstrihtas universitātē. Patīkami, ka tiek piekopta šāda individuāla pieeja. Gluži kā ViA. Kad pavasarī noritēja pieteikšanās studijām dažādās universitātēs, izdalīju vienu no faktoriem, kā atšķirt „labas” augstskolas no „sliktām”. Proti, „labajās” uz telefona zvaniem un jo īpaši e-pastiem tiek atbildēts dažu stundu laikā, „sliktās” atbild labi ja pēc dažām nedēļām vai arī vispār neņem vērā pienākušos ziņojumus.

Vakar un šodien ir projekta e-pastu diena. Pastāvīgi „sēžu” savā youthpress pastkastītē, izsūtu atteikuma vēstules cilvēkiem, kuri bija pieteikušies uz European Youth Media Days, bet diemžēl netika atlasīti. Tāpat saņemu jautājumu gūzmu no tiem, kas izcīnīja iespēju piedalīties projektā – par nokļūšanu līdz Briselei, par finansiālajiem aspektiem, viesnīcas rezervēšanu, preses kartēm vai vēstulēm no redaktoriem… Reizēm brīnos, cik daudz jautājumu var rasties no viena izsūtīta standarta e-pasta. Daudz neskaidrību rodas arī tāpēc, ka cilvēki mūsdienās gluži vienkārši vairs nemāk lasīt. Informācijas pārpilnības un aizņemtības dēļ viņi bieži vien pārskrien pāri rindiņām, bet šādi nepamana būtiskas lietas. Gribas to nosaukt par 21.gadsimta bacili. Citu apzīmējumu pašlaik neatrodu. Arī pati sevi nesen pieķēru, ka lasu gana neuzmanīgi. Vēloties ātrāk tikt līdz dokumenta beigām (jo īpaši, ja lasāmais materiāls ir garš), palaižu garām svarīgas nianses – gluži kā noguris mednieks palaiž garām pīles.

Pat esot svešā valstī, nevaru „atturēties” no rakstīšanas. Jau noritēja divas intervijas ar dažādu jomu speciālistiem (karjeras rakstam), tāpat taps interesants materiāls par „ceļojošo ģimeni”.

 

2013.gada 6.septembrī

OLYMPUS DIGITAL CAMERAVakar bija atpūtas diena. Pilnīga relaksācija pēc visām skriešanām un formalitāšu kārtošanām. Pirmo reizi šī gada laikā biju pludmalē. Vasarā nesanāca, toties vakar, karstā septembra dienā, izbaudīju dīku zvilnēšanu Blaarmeersen visas dienas garumā – ar līdzpaņemto pikniku, mūziku un ūdens atrakcijām. Savukārt dienas noslēgumā bija frites (french fries) ar kolu un speculoos saldējumu. Ik pa laiciņam ir labi palutināt kā miesu, tā garu.

Beidzot arī noskatījos draudzenes pirms kāda laiciņa ieteikto filmu “Mы из будущего”. Stāsts ir šāds: četri jaunieši – tā saucamie “melnie pēddziņi” – veic izrakumus vietās, kur risinājušās 2.pasaules kara kaujas. Viņu mērķis – pārdot atrastos ordeņus, dokumentus un vācu ieročus. Taču kādu dienu notiek kaut kas dīvains. Karavīru grāmatās, kas piederējušas Sarkanarmijas karavīriem, pēddziņi pēkšņi atrod fotogrāfijas, kurās redzami viņi paši. Lai attaptos no izbīļa, puiši dodas peldēties ezerā un… nokļūst 1942.gadā – smagāko kauju laikā un vietā”. Lai arī neesmu mūsdienu Krievijā “ražoto” filmu fane, jāsaka, ka šis gabals patīkami pārsteidza, kārtējo reizi parādot, ka agrāk cilvēki bija patiesāki, dabiskāki, prata izbaudīt vienkāršas lietas…

 

2013.gada 1.septembrī

Itālijas pilsētā Komo, kur draudzene iziet starptautisko praksi, ir +28, Meksikā ļaudis rīko karnevālus un peldas, arī Gentē laikapstākļiem nav ne vainas – „turku ielā”, kur pagaidām dzīvoju, dāmas iznesušas laukā soliņus un pie mājas sliekšņa apspriež svaigākās ziņas vai arī rotaļājas ar bērniem. Tikai pēcpusdienā, netīšām ieskatīdamās kalendāra lapiņā, atskārtu, ka šodien ir 1.septembris. Kad bērni ik gadu ar asteru pušķiem rokās dodas uz skolu, lai sveiktu savas skolotājas, iepazītos ar jaunajiem vai tiktos ar līdzšinējiem klasesbiedriem. Parasti (pat augstskolas laikā) mani vienmēr pārņēma pirms-1.septembra stress. Šogad tāds izpalika. Šeit laiks rit citādi. Mazliet lēnāk. Rimtāk. Krāsaināk.

Mācības sāksies tikai septembra vidū ar ievadlekcijām. Pagaidām kārtoju formalitātes, rakstu, darbojos pie projekta un izmēģinu roku jaunā, neierastā nozarē. Vakar iekārtojos darbā, tiesa, līgumu došos slēgt tikai rīt. Studentiem, pat ja trūkst nepieciešamo valodas zināšanu un pieredzes, bet ja ir vēlēšanās, darba devēju durvis ir atvērtas. Kolēģi ir jauki – no Īrijas, Spānijas, Itālijas. Starptautiska atmosfēra. Arī projekts rit veiksmīgi – šodien gandrīz pabeidzām dalībnieku atlasi, katram no komandas locekļiem bija jāizvērtē apmēram 150 jauno žurnālistu pieteikumi. Daži no tiem bija fantastiski – cilvēki darbojušies BBC, rakstījuši Savienoto Valstu medijiem, viņu motivācijas vēstules un darbu paraugi (raksti, videoklipi vai radio sižeti) pārsteidza ar oriģinalitāti, profesionalitāti un māku sarežģītas lietas pasniegt vienkāršā ietvarā. Citi pieteikumi izrādījās ģeniāli citādā veidā – dalībnieki pamanījušies savus CV iesūtīt franču valodā, lai gan oficiālā pasākuma valoda ir angļu, pieteikušies pat tie, kuri dzīvo citā pasaules malā, lai arī pasākums atvērts vienīgi ES žurnālistiem. Un motivācijas vēstules – šedevri! Daudzas noslēdzās šādi: „I am applying to EYMD in order to become a better journalist and a better person” (Es piesakos pasākumam, lai kļūtu par labāku žurnālistu un labāku cilvēku). Bija interesanta izvērtēšanas nedēļa.

 

2013.gada 25.augustā

Izkāpjot Charleroi lidostā vēlā trešdienas pēcpusdienā, sagaidīja Beļģijai netipiski silts laiks. Arī visas nākamās dienas bija pārsteidzoši saulainas – kad devos uz Leuvenu, lai iesniegtu dokumentus un pabeigtu reģistrēšanās procesu, gaiss sasila līdz +28, pirmā reize, kopš esmu Beļģijā, kad līdzi neņēmu ne lietussargu, ne vējjaku.

Lai gan akadēmiskais gads vēl oficiāli nav sācies, varu sevi jau saukt par pilntiesīgu maģistrantūras studenti vienā no Beļģijas vecākajām un lielākajām augstskolām – Katholieke Universiteit Leuven jeb KU Leuven. Tiekoties ar savu koordinatoru, uzzināju, ka pēc pagājušā gada datiem augstskolā mācās 41 000 studentu: tikai 16% ir beļģu studenti, 57% nāk no ES, savukārt 27% no citām pasaules valstīm.

Tik tiešām, Leuvenā ir viens vienīgs kultūru mikslis. Protams, nesalīdzināt ar Briseli ar Antverpeni (pēdējā dzīvo vairāk nekā 70 dažādu tautību pārstāvji), tomēr starptautiskā gaisotne ir ļoti izteikta. Turklāt interesanti tas, ka šeit ir daudz iebraucēju no Centrālaustrumeiropas un Krievijas – vismaz radās tāds iespaids. Pirmajā dienā ar mani dažādās iestādēs jau paguva parunāt krieviski, poliski, nemaz nerunājot par angļu un flāmu valodu.

Beļģija nebeidz pārsteigt. Ir jānokārto daudz formalitāšu, jāiedziļinās Flandrijas likumos (veselības apdrošināšana, nodokļi, bankas konta atvēršana utt.), telefons arī zvana bez mitas, jo esmu sākusi darboties pie starptautiska pasākuma organizēšanas – European Youth Media Days, kas norisināsies oktobrī Eiropas Parlamentā. Un tomēr ir jauki būt šeit. Kaut vai tāpēc, ka manā pirmajā dienā Leuvenā cilvēki bija tik atsaucīgi un garāmgājēji smaidīja bez acīmredzama iemesla.

 

2013.gada 13.augustā

5Krāslavai (lasi – mazām pilsētām) tomēr piemīt savs šarms. Kur vēl friziere nāks uz mājām pussešos no rīta, lai sapucētu braukšanai uz izlaidumu? Kur vēl tirgū tantiņas izvēlēsies tos labākos tomātus un sulīgākos ābolus, uz atvadām novēlot veiksmi un izdošanos? Kur vēl vietējās avīzes fotokorespondents lūgs atsūtīt foto un aprakstu par sevi, lai publicētu to kādā no nākamajiem numuriem, kā arī piedāvās darbu? Kur vēl izdosies intervēt cilvēkus – jaunos speciālistus, ar kuriem kopā esmu mācījusies vienā klasē? Kur vēl iepriekšējo interviju „varoņi” sveicinās un draudzīgi smaidīs, satiekot veikalā pie kases? Un nav nozīmes, vai mēs runāsim latviski, krieviski, poliski vai arī nāksies „ielauzīties” jocīgajā latgaļu mēlē. Jo mēs pazīstam viens otru – zinām otra tikumus un netikumus, esam informēti par to, kur otrs pavada atvaļinājumu, atceramies pasākumus, kuros saskrējāmies pirms vairākiem gadiem.

Bet jau nākamajā nedēļā atvadīšos no mazpilsētas meitenes dzīves, lai ienirtu Beļģijas multikulturālajā un raibajā ikdienā: Briseles konferencēs un projektos, Gentes tirdziņos un birojos… Došos uz Leuvenu – pilsētu, kur, lai arī iepriekš neesmu bijusi, jau septembra vidū uzsākšu maģistrantūras studijas. Nāksies iet, darīt, pārliecināt, piedāvāt, izcīnīt. Un vairs nebūs tās aizmugures, kas ir šeit. Latvijā, lai arī kurā pilsētā būtu, tu esi savējais. Eiropā – tikai viens no daudzajiem „laimes meklētājiem”.

Tomēr nekas nav tikai balts un melns. Ikvienā lietā un vietā ir sava zelta maliņa.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s