2013.gada 16.jūlijā

Jaunie profesionāļi no 60 valstīm spriež par korupcijas tēmu

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=385863:korupciju-mazint-var-pilsoniski-atbildga-sabiedrba-&Itemid=99

No 7. līdz 15.jūlijam Lietuvas galvaspilsēta Viļņa kļuva par atvērtības un korupcijas apkarošanas centru. Starptautiskas antikorupcijas organizācijas „Transparency International” Lietuvas nodaļa (Lietuvos skyrius) organizēja jau ceturto konferenci „On Integrity”. Šeit sapulcējās 120 jaunie profesionāļi – žurnālisti, tieslietu speciālisti, cilvēktiesību aizstāvji, vietēja un starptautiska mēroga organizāciju pārstāvji – no 60 pasaules valstīm, lai diskutētu par korupcijas problēmu mūsdienu sabiedrībās, apmainītos pieredzē un dalītos ar labajām praksēm, kā arī izstrādātu priekšlikumus konkrētu korupcijas veidu apkarošanai.

7.jūlijs.

Pagājusi tikai diena, kopš ierados no lietainās Briseles. Bet šodien jau izbaudu Lietuvas galvaspilsētas sauli. No vienas stacijas uz otru. Pa vidu viena stacija pārlidošanai un spārnu atpūtināšanai – „Mājas”. Aizvakar ar beļģu vafelēm somā līdzņemšanai, šodien ar mūsu pašu desmaizēm un musli batoniņiem ceļā uz Viļņu.

Mani, kā arī vēl vienu latviešu un baltkrievu dalībnieci sagaida pasākuma kuratori un aizvizina uz apmēram astoņus kilometrus attālu nomali, kur atrodas Mykolas Romeris universitāte (nākamās nedēļas laikā šeit notiks lekcijas), netālu ir arī mājvieta.

Saprotu, ka mājvietā tiks pavadītas tikai vēlas vakara stundas un naktis, līdz ar to par kvalitāti īpaši nesūdzos, taču istabas biedrenes no Gruzijas un Azerbaidžānas par sadzīves apstākļiem viesu namā domā citādi: „Mēs eiropiešus uzņemam kā ķēniņus – cienājam ar vīnu, pasniedzam garšīgus ēdienus, izguldām labākajos apartamentos, bet, kad mēs atbraucam uz Eiropu, par mūsu nesen izrādīto viesmīlību jau ir aizmirsts, un mūs uzņem pavisam citādi”.

Daļa taisnības viņām ir. Taču, kad vakarā sabrauc lielākā daļa dalībnieku un visi savstarpēji iepazīstas neformāla pasākuma laikā, arī manām istabas biedrenēm vairs tik ļoti nekremt par mājvietas apstākļiem. Kā nekā šeit ir garšīgi cepelīni, aukstās biešu zupas un biezpiena pankūkas. Un rīt sāksies pirmās lekcijas, kur uzstāsies atzīts profesors un pētnieks no Peru.

8.jūlijs

No rīta, kad sapulcējamies augstskolas ēdnīcā, lai ieturētu brokastis, saprotu, kādā skudru pūznī esmu nokļuvusi. Šeit no malu malām atceļojušas 120 dažādu krāsu, lielumu, pakāpju, valodu un kontinentu „skudras”. Sarunas pie mūsu galda uz brīdi apklust, un acis raugās uz visām pusēm. Indija, Gvatemala, Peru, Vjetnama, Indonēzija, Tunisija, Ēģipte, Afganistāna, Gruzija un Lībija – ar šo valstu „skudrām” iepazīstos dienas pirmajā pusē, kad lektori stāsta par politisko partiju finansēšanas mehānismiem un ar to saistīto korupciju, kā arī sniedz vispārīgu ieskatu korupcijas jēdzienos: korupcija horizontālā un vertikālā līmenī, „sīkā” jeb izdzīvošanas korupcija, kuru praktizē ierēdņi, kas ir nepietiekami atalgoti, kā arī liela mēroga korupcija, kad augstu stāvošas amatpersonas pieņem lēmumus, kas ir saistīti ar milzīgiem finanšu līdzekļiem.971684_10151770742134884_1186066895_n

Vakarā tiekam uzņemti Britu vēstniecībā Viļņā, kur mūs uzrunā arī Polijas, Somijas un ASV vēstnieki un kur notiek starptautiskais vakars: dalībnieki ieradušies nacionālajos tērpos, atveduši līdzi tradicionālos saldumus, kā arī sniedz ieskatu par vietu, no kuras viņi nāk. Pasākuma laikā netrūkst asprātību, neformālu sarunu un jā… arī našķu. Nogaršot sešdesmit valstu pārstāvju atvestos kārumus ir gana nopietns izaicinājums pat lielākajam saldummīlim pasaulē.

9.jūlijs

Turpinām mācīties – gan no lektoriem, gan cits no cita. Beidzot izdodas pārmīt vārdu ar pasākuma galveno organizatoru – „Transparency International” Lietuvas nodaļas vadītāju Karolis, kurš sākotnēji netic, ka nāku no kaimiņzemes. Viņš bija domājis, ka esmu kādas eksotiskas Latīņamerikas valsts pārstāve.

Šodien sākas Ramadāns. Laila no Jemenas, ar kuru nodibinās ciešs kontakts jau starptautiskā vakara laikā atzīstas, ka šī musulmaniskajai kopienai tik svarīgā notikuma laikā vēl nekad nav bijusi prom no mājām. Viņai pietrūkst ģimenisko tradīciju, savas valsts un tautiešu. Tajā pašā laikā viņa ir patīkami pārsteigta par eiropiešu atvērtību, izpratni. Šī ir viņas pirmā reize Eiropā.

Kā pēcāk pilsētas apskates laikā uzzinu, vairums dalībnieku nekad nav bijuši Eiropā. Turciete Pelin, Yasmina no Marokas ar sajūsmu klausās gides stāstītajā un piebilst, ka jau sen vēlējušās apskatīt tā saucamo „labklājības kontinentu”, lai arī Lietuva varbūt nav gluži īstā vieta, kur gūt pirmo priekšstatu par Rietumu sabiedrību.

10.jūlijs

Jeļena Panfilova, pētniece no Maskavas un „Transparency International” Krievijas nodaļas vadītāja pārsteidz ar izsmelošo lekciju par Krievijas valsts „nozagšanu”. Lai arī lielākā daļa faktu, kā piemēram, Padomju Savienības sabrukšana un tai sekojošā privatizācija, oligarhu slāņa izveidošanās un korupcijas iezīmju parādīšanās, ir dzirdēti, tomēr pētniecei jau labi zināmo izdodas pasniegt tādā formā, kas raisa uz pārdomām un veicina arvien jaunas diskusijas. Lekcija atstāj dziļu iespaidu jo īpaši uz tiem, kas nāk no tālām valstīm. „Krievija ir nopietns spēlētājs pasaules politikā un ekonomikā. Ir vienkāršāk, ja šo spēlētāju pazīst, nevis vadās savos spriedumos pēc maldīgiem faktiem”, pēc lekcijas atzīst mans blakussēdētājs Nuka no Grenlandes.

Tāpat būtiska ir paneļdiskusija par jaunāko tehnoloģiju izmantošanu korupcijas apkarošanā. Tās laikā iepazīstos ar gruzīņu dalībnieci, kas uz konferenci atceļojusi no Rīgas – nupat pabeigusi starptautisku programmu Rīgas Stradiņa universitātē. Mana jaunā draudzene atzīst, ka Latvija kļuvusi viņas sirdij ārkārtīgi tuva, taču visciešākais kontakts izveidojies ar latgaliešiem – tie salīdzinājumā ar galvaspilsētas iedzīvotājiem esot atvērtāki, viesmīlīgāki un izpalīdzīgāki. Gluži kā gruzīņi. Latviju viņa tagad sauc par savām otrajām mājām.

Uz mums abām dziļu iespaidu atstāj organizatoru piedāvātā filma par krievu juristu Sergeju Magņitski, kurš atklāja, ka no Krievijas valsts kases ar ierēdņu palīdzību nozagti miljoni nodokļu maksātāju naudas. Taču tā vietā, lai ierosināto lietu izmeklētu, atbildīgās personas apsūdzēja pašu Magņitski. Viņš nonāca cietumā, kur necilvēciskos apstākļos (viņam tika atteikta pat ārsta palīdzība) 2008.gadā mira.

Drausmīgi apzināties, ka mums kaimiņos nauda tiek vērtēta augstāk par cilvēka dzīvību. Pēc dokumentālās filmas, runājot ar dalībniekiem par cilvēktiesību jautājumiem, uzzinu, arī citās valstīs, kā Jemenā, Marokā, pat Azerbaidžānā, cilvēktiesības tiek piekoptas ļoti mazā mērā, īpaši jau sieviešu tiesības.

11.jūlijs

Pēc lekcijām dodamies uz pieņemšanu Lietuvas parlamentā, kur mūs gaida Antikorupcijas komisija. Jautājumu dalībniekiem ir daudz, taču atbildes lielākoties izskan diezgan strupā, nekonkrētā veidā. Pēc Seima apmeklējuma kāds no jaunajiem profesionāļiem nosaka: „Tipiski politiķi – izsakās plaši, taču par izteiktajiem vārdiem nedomā”.

14780_465342216894561_1403264928_nVisas nedēļas laikā paralēli tiešajām lekcijām notiek arī rīta sesijas, kas sākas pusastoņos un kuru apmeklējums ir brīvprātīgs. Pārsteidz, ka, apmeklētības līmenis izrādās augstāks sākotnēji nekā plānots, tāpēc sesijas tiek pārceltas uz universitātes dārzu. Tur neformālā gaisotnē uz dalībnieku jautājumiem atbild iepriekšējo dienu lektori.

12.jūlijs

Brokastis tiek ieturētas kopā ar dalībnieci no Indonēzijas. Tiesājot biezpiena plācenīšus un salātus, salīdzinām Eiropu un pasaules daļu, no kuras viņa nāk. Meitene uzskata, ka Eiropā dominē individuālisms, viņai šķiet, ka cilvēki šeit ir noslēgtāki, bieži jūtas vientuļi un viņiem nav uz ko paļauties. Pietrūkst arī krāsu – apģērbā, arhitektūrā, pat ļaužu domāšanas veidā. Indonēzijā savukārt izplatīts kopienas modelis, kur būtiska nozīme ir ģimenei un draugiem.

Atšķirībā no citām dienām, šodien lielākoties darbojamies grupās. Strādājām pie gadījumu analīzes, kur iejūtamies politikas plānošanas ekspertu lomās un mēģinām identificēt īstermiņa, kā arī ilgtermiņa risinājumus dažādām problemātiskām situācijām.1006210_519431191443740_1868049191_n

Kafijas pauzes laikā diskutēju ar Nuku no Grenlandes un Tatjanu no Ukrainas. Meitene strādā Kijevas birojā, kas nodarbojas ar parlamenta deputātu monitoringu, līdz ar to viņa bija cerējusi, ka konferencē vairāk uzzinās no metodoloģiskā viedokļa. Savukārt Nukam viss šķiet jauns interesants. Viņš netic Tatjanas stāstītajam, ka Ukrainas parlamentā politiķi mēdz iemalkot pa viskija glāzei.

Vakarā tiek demonstrēta dokumentāla filma par Afganistānu. Uzzinu, ka 80% no valstī ienākošās starptautisko aizdevēju naudas nonāk tā saucamajā „melnajā caurumā” – valsts augstāko, korumpēto amatpersonu kabatās, kuri būvē greznas pilis un brauc jaunāko izlaiduma modeļu automašīnās. Tajā pašā laikā filmā intervēts kāds 13 gadus vecs zēns, kurš pirmo reizi dzīvē sācis apmeklēt skolu. Tas nekas, ka dienā viņš tiek tikai pie vienas maltītes un mācās aukstumā, jo pa visām spraugām pūš vējš. Viņš ir entuziasma pilns nākotnē iegūt augstāko izglītību, lai kļūtu vai nu par ārstu, vai inženieri.

Īsi pirms pusnakts pārrodas manas istabas biedrenes no Azerbaidžānas, kuras pēc lekcijām bija devušās „ķemmēt” Viļņas veikalus. Lielākajai daļai dalībnieku šeit viss šķiet ļoti lēts. Jāatzīst, ka arī man cenas liekas pieņemamas, neskatoties uz to, ka līdzpaņemtie četrdesmit liti (apmēram desmit lati) iztērēti jau pirmajā vakarā. Maciņā palikuši vien eiro.

13.jūlijs

Arī sestdiena izrādās praktisku nodarbību diena. Darbojamies grupās, kur spriežam par projektu izstrādāšanu, lai apkarotu korupciju valstīs, no kurām nākam. Kā viens no priekšlikumiem izskan: daudzviet, lai iegūtu vietu bērnudārzā un negaidītu rindā gadiem, vecāki spiesti iemaksāt noteiktu summu. Lai to izskaustu, varētu izveidot tiešsaistes sistēmu, kur informācija būtu pasniegta „atvērtā”, „caurspīdīgā” veidā, vecāki zinātu, kad viņu atvase var cerēt uz vietu bērnudārzā, kā arī vajadzības gadījumā varētu bērnu jebkurā brīdī „ierakstīt” rindā uz cita reģiona vai pilsētas pirmsskolas izglītības iestādi. Tiek paziņots, ka „Transparency International” atbalstīs labākās projektu idejas.

Pēc lekcijām dodamies uz Traķiem, kam gruzīņu mēlē ir diezgan necenzēta pieskaņa, taču Lietuvas vēsturē pilsēta ir nozīmīga ar to, ka 14.-15.gadsimtā tā bija Lietuvas dižkunigaitijas faktiskā galvaspilsēta dižkunigaiša Vītauta valdīšanas laikā. No pilsētas diemžēl neko neapskatām, jo laukā gāž kā no spaiņa, taču vakariņu laikā kādā no pilsētas mājīgajiem restorāniem noklausāmies dažādu valstu pārstāvju uzstāšanos – skan nacionālās dziesmas.

14.jūlijs

No rīta tiek organizēts pēdējais oficiālais mācību pasākums – notiek simulācijas spēle par korupciju priekšvēlēšanu laikā. Tiek simulētas mazas pilsētiņas X pašvaldību vēlēšanas, kur skolas direktors, būdams deputāta amata kandidāts, mēģina „piekukuļot” skolotājus, lai tie vilto vēlēšanu biļetenus, tādējādi viņam, neskatoties uz nepietiekamo balsu skaitu, nodrošinot vietu domē. Risinām situāciju no vairākiem skatupunktiem, izmantojot dažādas teorijas un modeļus.

Pa to laiku piemirstas, ka šī ir konferences pēdējā diena, un drīz sekos noslēguma ceremonija un prombraukšana. „Korupcija ir lielākais drauds sabiedrībai. Piemēram, Bangladešā pirms diviem mēnešiem kāda oligarha negodīgās darbības ietvaros tika nojaukta dzīvojamā māja, un 2000 iedzīvotāju palika bez pajumtes. Līdzīgi gadījumi notiek arī citur pasaulē. Tāpēc pret korupciju ir jācīnās. Ir jāsāk no sevis, saprotot, ka dzīvošana brīvā, atvērtā un caurredzamā sabiedrībā ir cilvēka tiesības”, noslēguma ceremonijā skan Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites vārdi.

Diplomi, aplausi, nominācijas, simtiem buču un apskāvienu, pateicības vārdi un solījumi drīzumā tikties kādā citā pasaules daļā: Gvatemalā, Azerbaidžānā, Ukrainā, Baltkrievijā, Portugālē, Spānijā… Ir nodibināti neformāli komunikācijas tīkli, iegūtas jaunas zināšanas, prasmes, pieredze, krietna iedvesmas un enerģijas deva. Šķiet neticami, ka no sabraukušā skudru pūžņa nedēļas beigās izveidojās tik draudzīga skudru „ģimene”.

 

2013.gada 1.jūlijā

Mana Erasmus prakse oficiāli noslēgusies – ar partnerības projekta „Press Goes Green” realizēšanu, ar darba grupas „Green echo” izveidošanos, kas European Youth Press paspārnē strādās pie turpmākajiem vides projektiem. Ir iepazīti lieliski jaunie žurnālisti no visas Eiropas, ir pabūts projekta asistentes ampluā, ir veidotas prezentācijas, veikti pētniecības un komunikācijas darbi, strādāts grupās. No februāra sākuma līdz jūlijam esmu bijusi par daļu no fantastiskas starptautiskas komandas, un šī sajūta nepazudīs. Vēl viens posms noslēdzies, bet šajā posmā iegūto – draugus, kolēģus, pieredzi, atmiņas, iespaidus, zināšanas – ieritināšanu dziļi, dziļi azotē.

 7744_10151763161607034_338046099_n  1001061_10151763162807034_1875031206_n  1014346_10151767362167034_1809045027_n

1010187_10151767362182034_795194487_n   DSCN0825   DSCN0831

DSCN0801 DSC_0908 942931_10151765683232034_418358919_n

DSCN0846   DSCN0847   DSCN0868

 

2013.gada 19.jūnijā

Kad prakses laikā dažādu konferenču ietvaros bieži vien viesojos Eiropas Parlamentā, kāds draugs jokojot teica, ka drīz Parlaments kļūs par manām otrajām mājām. Izskatās, ka  šim paredzējumam lemts piepildīsies (vismaz uz neilgu brīdi). Proti, projekta aktivitātēm mēs ilgi nevarējām atrast telpu. Tā kā budžets ir samērā ierobežots, tad atteicāmies no piedāvājumiem īrēt telpas par vairākiem simtiem eiro dienā. Vienu brīdi jau bijām izmisumā, ka paliksim bez pulcēšanās vietas. Taču viss izvērsās daudz labāk nekā cerējām – kolēģe, kurai ir paziņas Parlamentā, sarunāja, ka dabūsim vienu no EP telpām.

Ikdienā turpinās aktīva komunikācija ar Briseli. Vakar tika pabeigti pēdējie lielie sagatavošanās darbi: līdz galam izstrādāta programma, sagatavota praktiskā informācija dalībniekiem, kā arī izskaidroti visi neskaidrie finanšu un ceļojuma apmaksas jautājumi. Atrastas kartes, izstāstīts, kā tikt līdz konkrētām vietām, noslēgta vienošanās ar viesnīcu par istabu sadalījumu un vēl un vēl…

Šobrīd gribas nedaudz uzelpot. Bet, kad ievelku elpu, prātā sāk rosīties jautājums – vai tiešām jau drīkst? Ja nu elektroniskajā pastkastītē ieripos jauna ziņa ar nākamajiem uzdevumiem? Līdz ar to izelpot vēl neatļaujos. Pēc projekta noslēguma – tad gan varēs.

P.S. Pa vidu projekta darbiem, avīžniecības lietām, bakalaura darba aizstāvēšanai un izlaidumam izmantoju dažādas tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Šodien, piemēram izveidoju savu profesionālo portfolio – http://clippings.me/annazis

 

2013.gada 31.maijā

Stāsts par beļģu ģimeni – http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=382040:beija-dara-visu-demogrfijas-veicinanai&catid=78&Itemid=101

Patīkams pārsteigums… būt redaktores ampluā – http://www.iespejugramata.lv/index.php/author/evija/

 

2013.gada 28.maijā

Mājās… bet nekas vēl nav beidzies

Veidojot ziņu lapu „Vietējai Latgales Avīzei”, brīnos, kādi „profesionāļi” strādā Sabiedrisko attiecību un preses nodaļās. Manam prātam nav skaidrs, kā savas nozares speciālists preses relīzē var uzrakstīt šādu teikumu „Festivāla mērķis – parādīt jauniem cilvēkiem, kā var ar labumu pavadīt brīvo laiku un popularizēt veselīgu dzīvesveidu” („ar labumu” droši vien domāts – „lietderīgi”).

Apkopoju aktualitātes, strādāju pie bakalaura darba (esmu iesoļojuši finiša taisnē) un vēl joprojām nespēju aptvert, ka otrais Erasmus semestris noslēdzies. Likās – nupat tikai uzsāku prakses gaitas EYP, vēl nesen svinēju dzimšanas dienu un pakoju somas ceļojumam uz Barselonu. Bet atliek piekrist kāda drauga teiktajam, proti, ja laiks ātri paskrējis, tas nozīmē tikai vienu – tas bijis labs un ārkārtīgi piepildīts. Un tas nu ir tiesa.

Bija tik neierasti no lidostas braukt busiņā uz mājām, vērot zaļos laukus un ziedošos ceriņkrūmus. Klausīties, kā cilvēki spriež par sadzīves problēmām (kā aug raža un ka jālabo jumts) pēc tam, kad biju kārtojusi tūkstošiem eiro vērtus projektus un apmeklējusi konferences Parlamentā.

Bet reizēm ir labi nedaudz piezemēties un atgriezties realitātē, saprotot, ka pasaule nesastāv no politiskām diskusijām, nemitīgas e-pasta komunikācijas un starptautiskiem pasākumiem. Pasaulē ir arī ikdienas problēmas, kā, piemēram, rūpes par iztikšanu, dārza stādīšana, pusdienu gatavošana un sarunas par svaigākajiem notikumiem mazpilsētā. Nav viegli pie tā pierast, kad ieelpots Briseles kosmopolītiskais gaiss. Taisnība vienai manai draudzenei – kas reiz ieelpojis Eiropas gaisu, gribēs to izbaudīt vēl un vēl.

Tajā pašā laikā zinu, ka man būs tāda izdevība. Lai arī Erasmus prakse oficiāli noslēgusies, tomēr joprojām ar kolēģiem strādājam pie projekta (mūsdienu tehnoloģijas dara brīnumus!): pēc dažām stundām būs skype konference ar cilvēkiem no piecām dažādām valstīm, nupat arī uzzināju, ka esmu iecelta kā atbildīgā persona saziņai ar projekta dalībniekiem. Jau pēc mēneša dodos atpakaļ uz Beļģiju! Nākamajos bloga ierakstos – prakses turpinājums.

P.S. Paldies maniem pasniedzējiem, kas mani atbalstīja šajā “trakajā” avantūrā (trakajā tāpēc, ka braukt Erasmusā pēdējā studiju gada pēdējā semestrī nudien nav prāta darbs) un ticēja maniem spēkiem, ģimenei, kas pārdzīvoja par manām gaitām, draugiem – gan vietējiem, gan tālajiem, kolēģiem, kas bija saprotoši, un visiem tiem cilvēkiem, kas šajā semestrī bija kopā ar mani!

 

2013.gada 20.maijā

Ceļojums uz Barselonu

Barselona ir fantastiska pilsēta! Ekspresīva, inteliģenta, dažāda, krāšņa, tajā pašā laikā neuzbāzīga un piezemēta. Tas nekas, ka pēc atgriešanās mani gaidīja ap 100 neatbildētu e-pastu un dažādu nenokārtotu darīšanu. Brauciens deva jaunus spēkus un enerģiju.

Pirmkārt, Barselona ir jūras pilsēta. Lai arī laikapstākļi nebija piemēroti peldei, tomēr vismaz mani kāju pirksti tika iemērkti Vidusjūras dzidrajā ūdenī.

DSC06555    DSC06582

Otrkārt, pilsētas simbols ir Antonio Gaudi un viņa projektētā Sagrada Familia, kuras celtniecība uzsākta 1882.gadā, taču katedrāle joprojām nav pabeigta. Tās celtniecību plānots beigt 2030.gadā. Gids pastāstīja, ka kopš Gaudi nāves (viņu vecumdienās notrieca tramvajs) katra arhitektu paaudze pielika savu artavu baznīcai. Lai gan viņi pieturējās pie Gaudi projekta, tomēr dažas detaļas laika gaitā tikušas pamainītas, lai pielāgotu mūsdienu apstākļiem. Proti, Gaudi nebija padomājis par invalīdu iekļuvi baznīcā, kā arī kāpnes uz torņiem būvētas ārkārtīgi zemas un šauras, jo tolaik cilvēki cieta badu, un, pēc gida vārdiem, nebija augumā tik raženi kā mūsdienu „labi nobarotie tūristi”. Jāsaka, vēl nekad neesmu bijusi tik gaišā, vieglā, piesātinātā un plānojuma ziņā sarežģītā katedrālē. Ja daudzas baznīcas ir drūmas un smagnējas, Sagrada Familia, tieši otrādi, raisa gaišu, pacilātu noskaņu.

DSC06584   DSC06583

Treškārt, pēc Itālijas ceļojuma pirms dažiem gadiem sāku dievināt palmas. Barselonā šo koku bija papilnam. Pie palmas ieturēju launadziņu, atpūtos, lasīju spāņu avīzi un vienkārši sauļojos. Vidusjūras valstīm raksturīgā daba nav salīdzināma ne ar ko citu pasaulē.

DSC06521  DSC06528

Ceturtkārt, vienu no lielākajiem un skaistākajiem pārsteigumiem piedzīvoju parkā Güell. Šajā parkā atrodas daudzas Gaudi konstruētas vietas, taču pats skaistākais ir skats no pakalna virsotnes – tieši tāds, kāds redzams filmā L’Auberge espagnole (filma jānoskatās ikvienam, kas bijis vai plāno doties Erasmusā!) Šis pārsteigums bija labāks par jebkādām materiālām vērtībām.

DSC06396  DSC06422

Piektkārt, plānojot ceļojumu, no kolēģiem uzzināju par interesantu mājas lapu https://www.airbnb.com/. To būtu vērts iečekot katram, kas ārzemju brīvdienām meklē lētus, bet tajā pašā laikā jaukus un privātus apartamentus. Dzīvoju pie Sonias un Carles – labākajiem saimniekiem ever!

DSC06450

Sestkārt, Barselonā ir fantastiski Vidusjūras tirdziņi – zivis, neskaitāmi gaļas veidi, sieri, augļi, dārzeņi, ogas. Izmēģināju kokosa un papaijas kokteili – tik garšīgs, ka otrajā dienā agriezos vēlreiz.

DSC06302   DSC06313

Lai Barselonu aprakstītu, būtu jaizlieto padsmit lapas. Lai to apskatītu, jārezervē vismaz nedēļa. Neapšaubāmi, šis bijis mans līdz šim skaistākais ārzemju brauciens. Taču pats galvenais – paldies ceļojuma biedram par lielisko braucienu!

DSC06443   DSC06510

 

2013.gada 12.maijā

Par beļģu kāzām

Kas to būtu domājis, ka pirmās kāzas, ko savā dzīvē apmeklēšu, notiks Beļģijā. Vēl jo vairāk – ka tās nebūs tradicionālas kāzas, bet savienības svinēšana starp diviem homoseksuāliem cilvēkiem (Beļģijā homoseksuāliem pāriem jau vairākus gadus ir atļauts precēties, kā arī adoptēt bērnus).

Nathalie&Wendy – divas meitenes, kas vakar salaulājās. Tiesa, baznīcas ceremonijā nepiedalījos, taču biju lieciniece tam, kā notiek kāzu svinēšana radu un draugu lokā.

Pirmkārt, pārsteidza ģērbšanās stils. Ja pie mums dāmas meklētu štātes vismaz nedēļu iepriekš un svinību dienas rītā „okupētu” frizētavas un manikīra salonus, šeit nekas tāds nebija novērojams. Puiši – ģērbušies gan uzvalkos un kreklos, gan džinsās un kedās. Dāmas – gan zolīdās kleitās, gan pludmales tipa tērpos un sandalēs. Liela dažādība.

Otrkārt, šeit bija mazāk formalitāšu un reglamentētu aktivitāšu. Dāvanu pasniegšana notika neformāli, nebija vakara vadītāja, cilvēki bija atvērti un nelikās esam saspringti par to, kā izturēties, ko teikt, kā izskatīties.

Treškārt, beļģiem nav gandrīz nekādu vedību tradīciju. Ne septiņu tiltu, ne mičošanas, ne līgavas izpirkšanas… Vienīgā tradīcija – bagātīgi galdi un dejošana, liela torte vairākos stāvos un radu apsveikumi.

Lai arī Latvija kāzu svinību ziņā ir tradīcijām bagātāka un lielāka uzmanība tiek pievērsta dažādām niansēm, tomēr pasākums bija ļoti jauks un īpašs. Bieži vien tie, kas nāk no lielām ģimenēm, sūkstās, ka apnikušas mūžīgās radu sanākšanas. Taču taisnība – lielās ģimenēs ir spēks. Tā kā mans radu pulks ir samērā mazs, turklāt vēl fragmentēts (radi dzīvo dažādās valstīs un pilsētās), tad bija ļoti jauki atrasties un kaut kādā ziņā būt par daļu no lielas ģimenes.

Tāpat, lai arī nekad neesmu bijusi homoseksuālu pāru piekritēja (drīzāk izturos pret šo jautājumu neitrāli), kur nu vēl šādu laulību atbalstītāja, tomēr, kad vakar jaunā pāra lēnās dejas laikā ieraudzīju, cik šīs meitenes ir laimīgas, sapratu – kāda nozīme tam, ko ļaudis runā… daudzi tradicionāli orientēti cilvēki ir vieni un vientuļi, taču šīs meitenes atradušas savu dzīves „kompanjonu”. Un galu galā – kāpēc lai tas būtu nosodāms? Galvenais – ka diviem cilvēkiem kopā ir labi.

 

2013.gada 8.maijā

*Ar manu orientēšanās prasmi ir pavisam švaki – šodien tam guvu kārtējo apliecinājumu. Parasti Briselē mēroju savu ierasto maršrutu no Centrālās stacijas līdz darba vietai, kas atrodas Eirokvartālā. Citos pilsētas apvidos esmu bijusi, taču vai nu ar auto vai arī kompānijā ar kādu, tāpēc vietas tik labi neiegaumēju. Līdz ar to šodien, pusdienu pārtraukumā dodoties dāvanas meklējumos, neizprotamā veidā nokļuvu Afrikāņu kvartālā, pārmiju vārdu vismaz ar pārdesmit afroamerikāņiem, centos saprast izpalīdzīgo ļaužu skaidrojumus franciski un saņēmu vairākus komplimentus. Bet toties dāvana rokā!

*No Sanfrancisko brauciena atgriezās kolēģis Alessio – pilns svaigām, iedvesmojošām idejām, atpūties un krietni paplašinājis redzesloku. Viņu ASV visvairāk pārsteidza vietējo iedzīvotāju atvērtība un domāšanas veids. Proti, mēs, eiropieši, esam ļoti konservatīvi gan savos spriedumos, gan ģērbšanās stila ziņā. ASV cilvēkus nevērtē pēc tā, kā viņi ir apģērbušies – ja tev ir bomža paskats, bet izcilas prasmes, tevi tik un tā cienīs. Varbūt kāds man pārmetīs šauru domāšanu, bet uzskatu – apģērbs atspoguļo iekšējo būtību un parāda attieksmi pret atkārtējiem (atsaucos uz J.D. un D.V.). Nu nevar, piemēram, uz Eiroparlamentu doties saplēstās džinsās un kedās! Mēs dzīvojam civilizētā sabiedrībā.

*Esmu sapratusi, cik straujš ir dzīves vilciens. Īpaši – atrodoties vienā no Eiropas metropolēm. Ja pirms dažiem gadiem par katru ārzemju braucienu „sapņoju” un gatavojos tam vismaz vairākas nedēļas iepriekš, tad tagad viss notiek spontāni. Pēc dažām dienām paredzēts ceļojums uz Barselonu, bet gatavošanās visticamāk notiks tikai pirms izlidošanas. Vakar man zvanīja projekta „Flag it” dalībnieks no Vācijas un jautāja par vīzu kārtošanu. Viņam radušās grūtības, jo pašlaik atrodas citā starptautiskā pasākumā. Arī pārējie dalībnieki nemitīgi ceļo – kāds atrodas Turcijā, cits Izraēlā. Daži kolēģi aizbraukuši uz Sarajevu. Reizēm mobilitātes līmenis ir vienkārši prātam neaptverams. Bet spontanitāte un elastība ir laba lieta – vai es mājās izdomātu, ka vakariņas ieturēšu pie kanāla, vai arī – vai es 15 minūšu laikā sataisītos neplānotam izbraucienam? Šejienes dzīve iedod zināmu spontanitātes devu.

*Vakar saņēmu patīkamu pārsteigumu. Lai arī darba dienas beigās, īpaši, ja tā beidzas pusvienpadsmitos vakarā, kā tas bija vakar (sakarā ar konferences apmeklējumu), trūkst enerģijas, lai izrādītu prieku, tomēr šādi negaidīti pārsteigumi ir lieliski. Tiesa, to bieži vien saproti tikai nākamajā rītā pēc nepieciešamās miega un atpūtas devas.

*Uz jūniju Ryanair parādījušās tik lētas biļetes. Neticami! No Rīgas uz Briseli tikai 14 lati. Būtu jāsteidz iegādāties, taču projekta „Press Goes Green” īstenošana nedaudz aizkavējusies, līdz ar to biļešu iegāde visticamāk tiks veikta pēdējā brīdī. Taču strādājam. Lai arī praksi beigšu ātrāk, projektā būšu iesaistīta līdz pat jūnija beigām. Online iespējas ļauj strādāt arī no mazas Latvijas pilsētiņas Krāslavas. 🙂

 

2013.gada 3.maijā

Šeit katru dienu notiek kaut kas interesants. No rīta stacijā Brussel Centraal ar mani sāka runāt flāmiski. Briselei neierasti. Lai arī oficiāli pilsēta ir bilingvāla, parasti dzirdu tikai to vien kā: „Parlez-vous français?”

Ejot uz darbu, pie tuvējā parka sākās kaut kāda demonstrācija, fonā skanot slavenajai „Titānika” dziesmai. Šobrī pretī logam (acīmredzot šīs pašas demonstrācijas sakarā) spēlē orķestris, bet blakus kabinetā kolēģe dungo Beyonce dziesmas.

Vakar ar itāļu kolēģi piedalījāmies interesantā Briselē strādājošiem praktikantiem paredzētā pasākumā – Apvienoto Nāciju Briseles birojā noritēja tā saucamā Apaļā galda diskusija ar Vides eirokomisāru Janez Potočnik. Skype vidē diskusijai arī pieslēdzās jaunieši no Dānijas un Filipīnām. UNEP pārstāvji bija parūpējušies par pašu ceptiem mafiniem.

524574_10152796022115704_713355766_nDažas atziņas/lingvistiskas pērles, kas palika prātā no komisāra sacītā:

1) „Par Vides eirokomisāru jāstrādā cilvēkam ar spēcīgām ekonomikas zināšanām. Jo vide – tā ir lauksaimniecības, transporta politika, tie ir uzņēmumi un ekonomiskā situācija. Vide ietver sevī visas pārējās jomas, bet īpaši svarīga ir ekonomika”.

2) „Iedzīvotāju skaits pasaulē strauji aug. Mēs dzīvojam tā saucamajā labklājības kontinentā, taču ir cilvēki, kuriem nav dzeramā ūdens, pārtikas, kuri cieš badu. Visiem ir tiesības dzīvot vienlīdzīgu dzīvi, baudīt vienlīdzīgas tiesības un priekšrocības”.

3) „Es nevaru nosaukt perspektīvākos nākotnes virzienus (runājot par jauniešu nodarbinātību). Galvenais nodarbinātības politikas mērķis ir pašreizējās dzīves kvalitātes saglabāšana”.

4) „Nākotnē partnerattiecības tiks veidotas ar tām valstīm, kurās ir daudz vērtīgu resursu”.

5) „Vienmēr abām kājām cieši stāviet uz zemes – neskatoties uz to, cik daudz sasniegsiet, cik nozīmīgā amatā strādāsiet. Rūpējieties par tiem, kuri būs zem jums, cīnieties pret tiem, kuri atradīsies virs jums. Bet nekad neizvairieties no tiem, kuri ir gudrāki par jums”.

6) 25 gadu vecumā nejutos par sevi pārliecināts, līdzīgi kā tas ir visiem jauniešiem šajā vecumā, īpaši tiem, kas nāk no mazām pilsētām un valstīm. Taču es izgāju „ārpusē” (šeit domājot, ka nepalika Polijā, savā dzimtenē, bet devās paplašināt redzesloku uz ārzemēm). Izejiet arī jūs laukā, un jums pavērsies daudz brīnišķīgu iespēju!”

p1070450  p1070487

 

2013.gada 1.maijā

Kā Gentē tika svinēti 1.maija svētki…

Neesmu dzīvojusi Padomijas laikos un varu tikai aptuveni iztēloties, kā Darba ļaužu svētki tika svinēti tolaik, taču šodien (lai arī neesmu sociālisma piekritēja) ar interesi vēroju, kā 1.maiju godina Beļģijā.

Ar parādi un atsevišķām miermīlīgām protesta akcijām, sarkaniem baloniem un sarkaniem auto. Ar piknikiem pilsētas laukumos. Ar draugu pulcēšanos pie alus glāzēm un dažādām atrakcijām bērniem. Ar beļģu sociālisma dziesmām (Gentē pie varas ir sociālisti, kas, iespējams, arī izskaidro plašo 1.maija svinēšanu) un – kas vispārsteidzošākais – ar senām krievu melodijām, kā “Podmoskovnye vechera”, “Katyusha” un citām pašā vecpilsētas sirdī. Negaidīts, bet fantastisks pavērsiens.

Un laikapstākļi… mmm, prieks, kur tu rodies! Saule, daba, bet pats galvenais – brīva diena!

???????????????????????????????  ???????????????????????????????

???????????????????????????????  ???????????????????????????????

OLYMPUS DIGITAL CAMERA  ???????????????????????????????

?????????????????????? ???????????????????????????????

 

2013.gada 26.aprīlī

Kuriozi iz projekta ikdienas

Šodien darbā ir vienkārši fascinējoša diena.

No rīta zvanīju uz Nigēriju, lai noskaidrotu, vai projektam atlasītie dalībnieki ir saņēmuši pirms nedēļas sūtīto ziņu un piedalīsies pasākumā vai ne. Viens no dalībniekiem atbildēja, ka neko negrasās apstiprināt, jo mēs viņam neesam nosūtījuši papildus detaļas (jāpiebilst, ka e-pasta vēstulē bija lūgts gluži vienkārši apstiprināt dalību). Otrs nigērietis, acīmredzot no satraukuma un neizpratnes, sāka bērt atbildi kā pupas, līdz man nācās viņu apturēt un lūgt atbildēt tikai ar vienu vārdu: „jā” vai „nē”. Beigās izskanēja „jā”. 🙂

Joprojām risinām aviobiļešu jautājumu. Proti, daudzos gadījumos ir neskaidrības ar lidojuma rezervāciju, nezinām, vai rezervācija bijusi veiksmīga, vai arī būs tā, ka cilvēks ieradīsies lidostā, lai dotos uz Brazīliju, bet viņam pēkšņi pateiks, ka biļete nav derīga. Pusstundas laikā iztērējām vairāk nekā 100 eiro, zvanot uz dažādām kompānijām. South African Airways jautājumu nācās atkārtot trīs reizes, līdz viņi saprata, ko vēlamies. Runājot ar TAM, beidzās kredīts. 🙂

Pēc tam uzsāku saraksti čatā ar vienu no ebookers aģentiem. Viņa angļu valoda gluži vienkārši „made my day”.

-„i can see that the flight is confirmed  and that ticket numbers have already bin givin”;

– “you recieved an email  with the ticket numbers in it begining with 0833 this email the person traveling has to print out and take to the airport”;

– “anything els i can do for you miss?” 🙂

Projekta koordinēšana var būt viena interesanta padarīšana. Īpaši lietainā dienā, kad noskaņojums ir apmācies. Liekas neticami, ka vakar pa Genti staigāju šortos un sauļojos kanālmalā.

P.S. Vakardienas kuriozs… Beļģijā nav attīstītas gludināšanas tradīcijas. Pagājušajā nedēļā, kad gludināju veļu, viena no mājas biedrenēm mani pavilka uz zoba. Šonedēļ viņa no manis jau divas reizes aizņēmās gludekli. Palēnām ieviešu latvju paražas.:)

 

2013.gada 23.aprīlī

Kādā beļģu portālā uzgāju video par Kurzemi…

http://www.vier.be/istnogver/videos/vergeten-regio-koerland/32683

*

Veidojot ziņu lapu avīzei, atklāju, cik mūsdienu jaunieši ir talantīgi – Krāslavas novada datorzīmējumu konkurss.

Kraslava_datorzimejumu konkurss

Dāvida Bobrovska zīmējums

 

2013.gada 21.aprīlī

Vai priekam vajadzīgs daudz?

Kāpēc man patīk intervēt cilvēkus… ne tāpēc, lai iedziļinātos viņu likteņos, apskaustu vai – tieši otrādi – nosodītu par viņu uzskatiem un dzīvesveidu, bet gan lai no viņiem mācītos. Saprastu tās lietas, uz kurām meklēju atbildes pati savā dzīvē. Aizgūtu pieredzi. Izprastu viņu argumentus. Noskaidrotu, cik daudz neatlaidības viņos mīt un neļautu savai apņēmībai klusi nolīst maliņā, kad liekas, ka trūkst veiksmes un nekas nesanāk.

Šodien pēc salsas deju nodarbības intervēju Gentē dzīvojošu beļģu ģimeni. Šoreiz jāveido materiāls par jaunu ģimeni ar bērniem un jāsalīdzina ar mūsu valsts sistēmu. Viņš – arhitekts, viņa – profesore, divi mazi bērni, tam pa vidu komandējumi, izbraucieni un dažādi pasākumi. Tā kā abi vecāki bieži vien strādā līdz vēlai naktij, tad viņi izveidojuši google kalendāru, lai zinātu, kuram kurā dienā jāizņem bērni no skolas un jāpārbauda viņu mājasdarbi, kuram pienākusi kārta gatavot vakariņas vai mazgāt veļu. Tikai sestdienu vakaros abi vecāki atrod laiku, lai pabūtu divatā. Tiesa, arī tas ne vienmēr izdodas. Neskatoties uz to, viņi ir ar dzīvi apmierināti. Atmiņā palika ģimenes tēva Voutera teiktais: „Bērni ir mūsu enerģijas avots un atgādinājums, ka reizēm jāpiebremzē. Ja mums nebūtu bērnu, mēs abi ar sievu droši vien strādātu 24 stundas diennaktī”.

Ja šie aizņemtie cilvēki var atrast laiku priekam, tad to var ikviens no mums.

Vai priekam vajadzīgs daudz? Piemēram, garšīgs saldējums Graslei kanāla malā, pastaiga pa pilsētu un iemaldīšanās starptautiskā, pilsētas centrā notiekošā tirdziņā, kur meksikāņu pārdevēji tevi nosauc par „chicu guapu” un flāmiski vēl novēl veiksmi studijās. Arī futbola spēle Brigē var sniegt prieku, un iejušanās līdzjutēja lomā var būt gana interesants un negaidīts pavērsiens, lai vēl ilgi pēc tam apkārt strāvotu optimisms. Nemaz nerunājot par desmaizi ar tomātu un manu mīļāko Kriek alu, kas jātukšo vilcienā, jo uz spēli to nav ļauts ņemt līdzi. Un tā viena desmaize, ja pa dienu nav bijis laika ieturēt maltīti, liekas tik garda kā pats dārgākais marcipāns. Vai priekam vajag daudz? Ir jauki, ja ik vakaru gar logu nobrauc saldējuma mašīna, spēlējot vecu bērnu meldiņu, ja pusdienās top paštaisīta pica, ja kāds uztaisa vakariņas vai pasaka, ka izmazgās manā vietā virtuvi, jo šodien gana strādāts. Un tad vēl pagatavo kakao un atnes balto šokolādi, kuru visu vakaru tik ļoti kārojies. Nē, priekam bieži nepieciešamas vien šādas mazas, ikdienišķas lietiņas.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA  ???????????????????????????????

OLYMPUS DIGITAL CAMERA  ???????????????????????????????

 

2013.gada 17.aprīlī

Par mirkļiem

Briselē vienmēr notiek kaut kas interesants. Vakar pie Centrālās stacijas tika izkārti simtiem mezglos savirknētu kreklu, šodien no rīta grupa baltos skafandros tērptu cilvēku uzsāka flešmobu.

Arī garlaicīgi šeit nav – šonedēļ darbā cīnāmies ar pagājušās nedēļas kļūmēm, proti, mēģinām sarunāt ar aviokompāniju, lai tā samainītu rezervācijas laikā ievadīto nepareizo informāciju un nenogrābtu no mums naudu, jo runa ir nevis par kaut kādu niecīgu summu, bet gan diviem tūkstošiem eiro. Tā vietā, lai Nigērijas dalībniecei iegādātos atpakaļceļa biļeti no Sanpaulu uz 25.maiju, mēs neuzmanības rezultātā pasūtījām uz 25.jūniju. Arī ar citiem rezervācijas gadījumiem sokas raibi. Turklāt bankas kartes dienas limits ir 2000 eiro, bet mums ir divdesmit dalībnieki, un gandrīz katram no viņiem biļete izmaksā minēto summu. Taču izmainīt limitu nevaram, jo kartes līgumu noslēgusi kolēģe, kura šobrīd atrodas Ķīnā.

Tā ka ir interesanti. Kārtojam grāmatvedības lietas, strādājam pie projekta programmas, ēdam beļģu šokolādi, portugāļu cepumus un malkojam brazīļu tēju. Tikai žēl, ka dienas skrien neapturamā tempā.

Reiz kāda mana draudzene izteicās: „Brīži ir tik ilgi, cik tie ir piepildīti”. Un tomēr… Gribas paildzināt mirkļus, notvert laiku plaukstā un neļaut tam izslīdēt caur pirkstiem. Gribas, lai būtu vairāk laika darbam, jo termiņi tuvojas neaptveramā tempā, gribas, lai ilgāk varētu izbaudīt un izjust atpūtas brīžus. Jo šobrīd ir sajūta, ka esi dažādu notikumu dalībnieks, bet tajā pašā laikā skaties uz visu notiekošo no malas. Skaties, kā mirkļi aizlido cits pēc cita, bet viss, ko vari izdarīt – bezpalīdzīgi noplātīt rokas. Tāda droši vien ir mūsu globalizētā laikmeta cena.

 

2013.gada 15.aprīlī

Paldies!

OLYMPUS DIGITAL CAMERAŅem krāsas un atzīsties…

Ņem zaļo krāsu un atzīsties priekā, kas valda visapkārt.

Ņem zilo krāsu un laidies debesīs kopā ar brīvajiem putniem.

Ņem dzelteno krāsu un sildi pasauli saviem stariem.

Ņem sarkano krāsu un dedz kopā ar mīlestību.

Ņem melno krāsu un stāsti savu bēdu naktij.

Ņem balto krāsu un pazūdi laimē.

Ņem savu sirdi un ieraugi krāsas savā varavīksnē…

Mīļš paldies vēlreiz draugiem, radiem, paziņām un visiem foršajiem cilvēkiem, kas sūtīja sveicienus 13.aprīlī. Paldies par sirsnīgajiem novēlējumiem, negaidītajiem pārsteigumiem  un lieliskajiem mirkļiem!

Dzimšanas diena sākās īsi pēc pusnakts un turpinājās līdz pat nākamajai naktij. Bija viss – torte, fantastiskas dāvanas, labi pavadīts laiks un silta pavasara saule. Kad vēl izbaudīt lutināšanu, ja ne dzimšanas dienā!?

 

2013.gada 12.aprīlī

Kā ritējusi mana ikdiena pēdējās nedēļas laikā:

  • No rīta atbildēja pazīstama meitene, kas ViA POL pabeigusi pirms dažiem gadiem un šobrīd mācās Nīderlandē. Biju viņai rakstījusi vēl pagājušajā gadā, lai noskaidrotu viņas Erasmus studiju pieredzi Gentē. Tā kā viņa facebook principā neizmanto, tad ziņu pamanīja tikai šobrīd. Izrādās, ka viņa mācās maģistrantūrā un pagājušajā gadā mēs saskrējāmies Hāgā pie Igaunijas vēstniecības. Taču, tā kā viņai nebija pārliecības, ka tā esmu es, tad tikšanās „aci pret aci” diemžēl izpalika.
  • Viena no manām avīzēm piedzīvoja izmaiņas – iepriekšējo redaktori uz laiku nomainīja jauns šefs, ar kuru jau izveidojās veiksmīga sadarbība.
  • Saņēmu neparastas dāvanas no Āfrikas saulainā krasta – Gambijas. Baudīju arī no Gambijas atvesto kokosriekstu.
  • Vienu dienu bija interesanta saruna ar mājas kaimiņieni. Lai arī cilvēkiem joprojām nav īstas skaidrības par latvju valsti, tomēr jauki, ka vismaz parādījusies interese – stāstīju par valodu, pilsētām, ekonomisko situāciju. Beigās viņa atzinās, ka vienīgais, ko līdz šim bija dzirdējusi Latvijas sakarā  – „Riga – the city of sex tourism”. Skumji, ka Eiropā joprojām esam slaveni šādā veidā.
  • LA tika publicēts raksts par beļģu pensionāriem – http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=378113:beu-socils-apdroinanas-sistma-ir-viena-no-attsttkajm-pasaul&Itemid=99
  • Piedalījos vēl vienā interesantā konferencē Eiropas Parlamentā „Youth in Crisis”. Šoreiz tā bija plašāka mēroga nekā līdzšinējie pasākumi – biju pārsteigta uzzinot, ka cilvēki braukuši padsmit stundas, lai tikai piedalītos šajā pasākumā. Bija ieradušās grupas un delegācijas no visas Eiropas, kopumā ap 200 dalībnieku, lai spriestu par jauniešu stāvokli Eiropas Savienībā un piedāvātu Parlamentam savu redzējumu par to, kā atrisināt pašreizējo sociālo, ekonomisko, demokrātisko un vides krīzi Eiropā.
  • Beidzot Komisija apstiprināja mūsu projektu „Press Goes Green”. Šobrīd sāksies vēl intensīvāks darbs nekā līdz šim – jāpabeidz pasākuma programma, jāsazinās ar partnerorganizācijām, jārezervē viesnīca dalībniekiem utt. Taču vakar vēl noritēja darbs pie „Flag it” – sazinājāmies ar dalībniekiem un pasūtījām viņiem biļetes uz Sanpaulu, Brazīliju. Vidēji vienas biļetes cena – ap 1200 eiro. Tikai vakarā pēc darba apjēdzu, ar kādām summām dienas laikā biju strādājusi.
  • Šī rīta nepatīkamais pārsteigums – naktī tika nozagts mans velosipēds. Tagad kādu laiku būšu bez pārvietošanās līdzekļa. Tracinoši!
  • Ir tik jauki, ka beidzot Beļģijā iestājies pavasaris – lai arī temperatūra joprojām nav īpaši augsta, tomēr jau iespējams uzvilkt vasaras bikses, plānu vējjaku un baletčībiņas. Arī veikalos sāk parādīties pavasara/vasaras garderobe.

 

2013.gada 4.aprīlī

Sākusies jauna darba nedēļa. Tā pa īstam. Pirmdien vēl bija Lieldienas, vakar un aizvakar kolēģi atradās Nantē, un tikai šodien visi atkal ķērās klāt ikdienas darbiem.

Lai gan no rīta vēl bija tāda pēcsvētku sajūta… Kamēr ar kolēģiem apmainījāmies dažādā formāla un neformāla rakstura informācijā, tad ieradās cleaning lady, un, lai viņai netraucētu, devāmies uz itāļu kafejnīcu. Pareizi saka, ka itāļu puiši ir galanti – sev nopirka kafiju par 1 eiro, es dabūju 5 eiro vērtu apburošu kapučīno krūzi ar šokolādes skaidiņām.

Tagad atkal jāķeras pie darbiem. Vispirms budžeta jautājumi, tad dalībnieku no Filipīnām izvērtēšanas process.

Savukārt vakarā, tā kā šodien ir ceturtdiena, notiek iknedēļas pulcēšanās Briseles Luksemburgas laukumā (“Place Lux”), kad pie alus glāzes vienkopus sanāk ES institūciju darbinieki, žurnālisti, nevalstisko organizāciju pārstāvji utt.

 

2013.gada 1.aprīlī

Flāmiem raksturīga dziesma – http://www.youtube.com/watch?v=bTGeMfAgWfo

 

2013.gada 31.martā

Pēc Lieldienām

Klausoties Coldplay „The Scientist”, pēkšņi ienāca prātā, ka atkal noslēdzies viens noteikts posms. Tā ir arvien – pirms Ziemassvētkiem un Jaunā gada, pirms Jāņiem, jauna mācību gada sākumā un beigās. Šoreiz tas jūtams jo īpaši. Tāds patīkams satraukums un neziņa, ko nesīs turpmākās nedēļas un mēneši.

Lieldienas aizvadītas, apvienojot latviešiem un beļģiem raksturīgos svinēšanas paradumus. Vakar tika krāsotas olas (gan ar speciālām uzlīmēm, gan ar guašām kā bērnībā), kārtota māja, cepts cālis un gatavots Lieldienu pīrāgs. Šodien rīts iesākās, meklējot šokolādes olas, kas bija paslēptas visā mājā visneiedomājamākajās vietās (ieritinātas tualetes papīrā, zeķubiksēs, iebarikādētas kosmētikas maciņā, aiz spilveniem, ieliktas kaķu guļamvietā, uz palodzes, puķēs). Pēcpusdienā uz svētku maltīti ieradās draugi. Lai gan svētki izvērtās citādāki nekā ierasts, tie bija ļoti īpaši un jauki.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA  ???????????????????????????????

OLYMPUS DIGITAL CAMERA  OLYMPUS DIGITAL CAMERA

 

2013.gada 29.martā

Lielās Piektdienas pārdomas

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Apēdu Lieldienu kēksu ar milzīgu apelsīnu, izdzēru savu ikrīta cappuccino krūzi un nu plānoju ķerties pie darbiem. Bet, tā kā esmu mājās (kolēģi aizbraukuši uz board meeting Nantē), tad pēc visām skriešanām iestājies tāds neliels, patīkams atslābums.

Nav jādomā par vilciena noķeršanu, par to, ko sagatavot līdzņemšanai pusdienām, bet varu mierīgā garā klausīties Pashu Parfeny, pagājušā gada Eirovīzijas dalībnieku no Moldovas (nezinu kāpēc, bet viņa ārkārtīgi lipīgā un triviālā dziesma man asociējas ar Lieldienām), lasīt Lieldienu ticējumus un atbildēt uz vēstulēm.

Neierasti Lieldienas pirmo reizi pavadīt ārpus mājām. Taču, lai radītu svētku sajūtu, arī esot tālumā, latviešu tradīcijas tiks apvienotas ar beļģu paražām. Rītdien paredzēta pirmsvētku tīrīšana, „saimniecībai” nepieciešamo lietu iegāde, olu krāsošana, bet svētdien – sišanās ar olām, došanās zaļumos un šokolādes olu slēpšana un meklēšana.

—————————————————

Neliela atkāpe, kas nav saistīta ar Lieldienām…

Pagājušajās brīvdienās biju Brugē, kur LA vajadzībām intervēju divus beļģu pensionārus (tiks veidots salīdzinošs raksts par Latvijas un Rietumeiropas senioriem). Jāsaka tā – jo ilgāk šeit atrodos, jo vairāk iedziļinos dažādās niansēs, jo vairāk dažāda vecuma, nodarbošanās cilvēku satieku, jo vairāk saprotu, cik atšķirīgi tomēr esam – mēs, maza postpadomju valsts, un Beļģija, viena no ES dibinātājvalstīm un Rietumeiropas kultūras pārstāvēm. Protams, mani interesēja jautājums par pensijām, par medicīnas pakalpojumiem, senioru ikdienu, sociālajām aktivitātēm (visi šie aspekti attīstīti ļoti augstā līmenī), taču visvairāk pārsteidza atzīšanās par paaudžu attiecībām: „Ja tu pats vecumdienās nevari par sevi parūpēties, negaidi palīdzību no bērniem. Viņi ir izauguši un aizspurguši savā dzīvē. Atpakaļ ligzdā viņi vairs neatgriezīsies.” Šeit nav pieņemts vairākām paaudzēm dzīvot zem viena jumta, dalīties iekrājumos. Cilvēks ir individualitāte, visu varošs, bet, ja kādā brīdī viņš vairs kaut ko vairs nespēj paveikt paša spēkiem – pats vien vainīgs.

Nav tā, ka ģimenes locekļi cits par citu aizmirst – tiek rīkotas dažādas radu sanākšanas –, taču diez vai šeit var pieredzēt, ka vecmammas sagaida mazbērnus ar kotletēm un štovētiem kāpostiem, sirsnīgi sabučojot. Drīzāk – pasniedz tēju viesiem paredzētās karafēs un pieklājīgi apvaicājas, kā pa šo laiku klājies.

Ko lai saka – katrā valstī savi „likumi” un tikumi.

 

2013.gada 28.martā

Šodien kļuvu par liecinieci interesantai sarunai Briselē pie gājēju pārejas. Kāda meitene – redzams, nupat ielidojusi, ar milzīgiem koferiem – jautāja ceļu divām garāmgājējam. Beigās visas trīs sāka draudzīgi runāties. Ceļotāja vaicāja, no kurienes abas sastaptās meitenes nāk. Izrādījās, ka viena ir grieķiete, otra – itāliete. Savukārt pati ceļotāja nupat kā ieradusies no Kanādas.

Šī starptautiskā vide ir kaut kas fascinējošs. Tā ļauj viegli izveidot kontaktus… lauj komunicēt ar pilnīgi svešiem cilvēkiem… bez priekšrakstiem, regulām, aizspriedumiem. Tas jūtams visur – vilcienā, kad iepazinos ar Beļģijā dzīvojošu holandiešu ģimeni, uz ielas, kad  nepazīstami ļaudis izsaka komplimentus, klubos.

Fascinējoša izvērtās arī nu jau gandrīz aizvadītā darba nedēļa. Katru dienu birojā parādījās jaunas sejas. Pirmdien šeit pastrādāt ieradās poliete Kate (īstajā vārdā Katarzyna), otrdien atlidoja board member no Maltas, vakar, kad kārtojām finanšu lietas, ar mums darbojās jaunais grāmatvedis – itālis Federico. Arī sarunas (gan skype, gan telefonzvani) noris ar cilvēkiem no visām pasaules malām. Rītdien savukārt lielākā daļa kolēģu dodas uz Nanti, Franciju board meeting ietvaros.

Kamēr jaunais projekts Press Goes Green joprojām nav apstiprināts, tikmēr visi strādājam pie Flag it – apjomīga projekta, kas norisināsies četrās dažādās valstīs: Brazīlijā, Nigērijā, Filipīnās un Rumānijā.

P.S. Bildē redzama daļa no mūsu ofisa un neliela daļa no visiem kolēģiem, kas šonedēļ šeit strādāja.

EYP

 

2013.gada 21.martā

Globalizācijas laikmetā

Taisnība tiem, kas saka – un tie galvenokārt ir beļģi -, ka ļaudis no Holandes ir ārkārtīgi bļaurīgi. Mums kaimiņos atrodas Eiropas jauno federālistu (Young European federalists) birojs, kur praksi iziet nīderlandiete Simone. Jauka, darbīga un entuziasma pilna meitene, bet uzreiz var pateikt, ka cēlusies no Nīderlandes.

Tāpat kā par poļiem var teikt, ka skolā angļu valodu viņiem nemāca un sazināties svešajā mēlē  viņi spēj tikai ar grūtībām. Vakar mums bija „poļu” vakars ar dažu Erasmusnieku ciemošanos, un gribot negribot nācās atsvaidzināt savas poļu valodas zināšanas. Taču kopumā jauki pasēdējām – ar vīna glāzi, makaroniem ar laša mērci, Coldplay dziesmām un beļģu galda spēlēm. Turklāt viesi tik ļoti sajūsminājās par mūsu ģimenes pieaugumu (vakar no rīta atklājām, ka kaķenei piedzimuši vēl divi runči, viens no tiem – ar melnbaltu kažociņu – īpaši mīlīgs), ka beigās gribēja vismaz vienu minku transportēt sev līdzi uz Poliju.

Nupat pēc skype sarunas ar vienu labu draugu (pēc ilgāka pārtraukuma bija ļoti patīkami atjaunot komunikāciju) atklāju, ka man Barselonā ir draudzene/paziņa, kas, iespējams, mani maijā ceļojuma laikā uzņems ciemos. Tā ir šajā globalizācijas laikmetā – kur tu, cilvēks, vari atcerēties, kurš draugs kurā pasaules malā dzīvo…

Bet tagad atpakaļ pie darba uzdevumiem! Turpināšu meklēt sponsorus – mediju kompānijas -, kas varētu atbalstīt mūsu projektu “Flag it”. Tas notiks četrās dažādās valstīs: Brazīlijā, Filipīnās, Rumānijā un Nigērijā.

 

2013.gada 19.martā

Šodien mūsmājās piedzima trīs melni kaķēni. Nakts vidū nevarēja saprast, kas tik žēli un izmisīgi ņaud, bet rīta pusē pamanījām trīs vārgus, nosalušus kunkulīšus, ieritinājušos savas mammas azotē.

p.s. bildes no vakardienas pasākuma Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā.

http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=376357:politii-jauniei-nedrkst-zaudt-ticbu-es-nkotnei&catid=78:eiropa&Itemid=101

205285_424057477688511_272674347_n   562322_424057691021823_1832296566_n

 

2013.gada 18.martā

Erasmus vairs nav Erasmus…

Vakar bija lieliska diena, kam sekoja lielisks vakars – otrās salsas deju nodarbības apmeklēšana, filmas „Hobits” noskatīšanās 3D versijā fantastiskā kinoteātrī ar milzīgu popkorna tūtu, boulinga un biljarda spēle jaukā kompānijā, iepazīšanās ar vairākiem poļu un spāņu izcelsmes Erasmusniekiem.

Pirmo reizi tā pa īstam aptvēru – lai arī esmu šeit starptautiskajā praksē, Erasmus vairs īsti nav Erasmus. Ja pārējiem studentiem šodien no rīta bija iespēja ilgāk pagulēt, tad man kā gailim bija jābūt augšā jau pirms septiņiem un jābrauc uz galvaspilsētu, lai piedalītos Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (European Economic and Social Committee) un Eiropas Parlamenta konferencē „5 Ideas for a Younger Europe”. Nostaļģiju vēl vairāk palielināja filmas par kādu Parīzes puisi, kurš dodas starptautiskajās studijās uz Barselonu (žēl, ka neiegrāmatoju filmas nosaukumu), noskatīšanās. Pēc tās tik ļoti sagribējās atgriezties pagājušā gada pavasarī: trešdienas vakaros doties kopā ar savējiem uz Porter’s House, gatavot vakariņas kojās, izēst landlorda Nutellu kopā ar diviem Suslikiem un uztraukties par eksāmenu rezultātiem. Studenta dzīvei tomēr ir savi plusi.

Taču, kā sacīt jāsaka, visa laba pa druskai – mūžīgs Erasmus droši vien pēc kāda laika apniktu. Tagad ir jauni izaicinājumi un arī lieliskas nākotnes perspektīvas saistībā ar valsti, kurā pašlaik atrodos.

 

2013.gada 13.martā

Slikti laikapstākļi: krīze valstī

Tagad saprotu, kas notiek, kad Eiropā snieg. Vakar no rīta aizkļūšana līdz Briselei prasīja četras stundas ierasto 35 minūšu vietā (pie Briseles dienvidu stacijas bija izveidojies apmēram 20 vilcienu sastrēgums), bet vakarā nācās izcīnīt sev vietu pārpildītā vilcienā un spiesties kā siļķei mucā, lai pēc tam Gentē apmēram stundu gaidītu tramvaju, kurš, likās – tā arī neparādīsies pie apvāršņa. Satiksme bija pilnībā paralizēta: vilcieni kavējās par vairākām stundām, un elektroniskie vilcienu kustības saraksti principā nedarbojās, pastāvīgi tika mainītas platformas un nācās rikšot no viena stacijas gala uz citu, cilvēki nepaspēja uz lidmašīnām, automašīnas (protams, bez ziemas riepām) slīdēja pa ielām gluži kā tādas balerīnas uz ledus, bet ļaudis klupdami krizdami steidzās uz autobusiem, ja tie brīnumainā kārtā pienāca. Pat pasta kurjers neatnesa žurnālu un gaidītos vēstuļu sūtījumus. Soļodama no rīta līdz stacijai, novēroju, ka iedzīvotāji tīrīja māju sliekšņus nevis ar lāpstām, kā tas pienākas, bet gan ar grābekļiem (acīmredzot lāpstu trūkuma dēļ).

Tas viss apmēram 10 cm biezas sniega segas un neliela sniegputeņa dēļ. Un, kad šodien mana itāļu asistente paziņoja, ka vakar neieradās darbā slikto laikapstākļu dēļ – „jo bija auksti, putināja un slideno ietvju dēļ nebija iespējams paiet” – man vairs gluži vienkārši nebija, ko teikt.

 

2013.gada 8.martā

Nupat, updeitojot savu profilu couchsurfing.com, parēķināju, ka esmu bijusi 18 valstīs. Daudz vai maz – šāds salīdzinājums būtu diezgan relatīvs, taču jebkurā gadījumā sapratu, ka ir vēl kur tiekties.

Nedēļa gandrīz noslēgusies. Jau atkal – paskrējusi vēja spārniem, taču atšķirībā no iepriekšējām radot pamatīgas ikvakara galvassāpes. Iemesls – darba vietas italizācija. Citādāk šo fenomenu nevar nosaukt. Pirmkārt, projekta ietvaros man palīgos uzticēta itāļu praktikante, kuras angļu valodas līmenis ir katastrofāls (kā lai paskaidro cilvēkam profesionālus jautājumus, ja viņam ir grūtības saprast pat pamatlietas). Otrkārt, šonedēļ diezgan bieži notika dažādas neformālas pasēdēšanas ar itālisku piesitienu – networking aktivitātes itāļu bāros ar itāļu dzērieniem, uzkodām un, protams, pārdesmit glamūrīgu itāļu pilsoņu piedalīšanos. Man patīk itāliskais, taču – kas par daudz, tas par skādi. Turklāt viņu akcents galina nost!

Jebkurā gadījumā, neskatoties uz dažādiem lingvistiskiem pārpratumiem, laiks aizvadīts produktīvi. Lai arī joprojām gaidām apstiprinājumu par projekta datumu maiņu no Eiropas Komisijas, tomēr izskatās, ka tas ir tikai birokrātisks sīkums, un darbu pie projekta turpinām. Šonedēļ izveidojām call for participants, kā arī „uzmetām” pasākuma programmu. Nu manai „priekšniecei” jeb mentorei viss jāizlasa, lai varētu apspriest tālāko darba gaitu. Starp citu, viņa ir tikai 28 gadus veca, taču vadījusi vairāk nekā 20 starptautiskus projektus un šobrīd strādā starptautiskā, Lielbritānijā bāzētā medijā kā korespondente no Briseles. Apbrīnas vērts profesionālais profils.

Arī vakari izvērtās jauki. Lieliskas tikšanās, silti vakari pie Graslei ar beļģu alu un salsu.

Šodiena ir īpaši laba: patīkamu pārsteigumu sagādāja IELTS rezultāti, avīzē tika publicēts materiāls par pagājušās nedēļas konferenci EP, darbā ir jauka, kolēģiska atmosfēra ar dažādiem starptautiska rakstura jokiem un vakarā paredzēta „iziešana cilvēkos”. Arī brīvdienas solās būt daudzsološanas – došanās uz Antverpeni, lai apciemotu Erasmus un projektu draugus, salsas deju kursu sākums un itāļu kolēģu apciemojums Gentē. Beļģija silda!

 

2013.gada 5.martā

Ir interesanti ik rītu braukt vilcienā un vērot cilvēkus. Raudzīties, kā kundzīte gados zilā žaketē cītīgi rokas savā somiņā un pēc tam ilgi veic pierakstus… kā meitene sarkanos svārkos ar datorsomu lasa savus studiju materiālus, bet viņas kaimiņiene – apmēram 28 gadus veca sportiska tipa jauniete kedās un paspūrušiem matiem – veras uz kādu nekustīgu punktu tālumā. Savukārt hipijstila jaunkundze garos svārkos, platos ādas zābakos, uzlikusi milzīgas austiņas, klausās mūziku un klusi dungo melodiju. Arī abi mani blakussēdētāji nav mazāk spilgti „tipāži” – viens iegrimis avīzē, otrs visu ceļu blenž uz savu ūdens pudeli, kā gribēdams to nohipnotizēt. Interesanti, kādu priekšstatu mēs radām par sevi apkārtējiem, un vai tas sakrīt ar to, kā mēs paši sevi uztveram… Miljons dolāru vērts jautājums.

Toties mazāk sarežģīts jautājums saistīts ar pavasara iestāšanos. Daba sāk mosties. Fakts. Vakar Briseles centrālajā laukumā parādījās augu un ziedu izstāde, tūristi sarosījušies un sāk piepildīt visus pilsētas stūrus (pat rīta agrumā!), kamēr pa logu var vērot, kā blakus esošajā parkā cilvēki rīko piknikus. Šodien sola +15. (Ieraugot kursabiedrenes bildes no Latvijas ziemas, sāk likties, ka dzīvojam citā kontinentā). Ir jauki vērot pirmos pavasara vēstnešus. Tie dod papildus enerģiju un sparu noslogotajā ikdienas grafikā.

Piektdienas vakarā Gentē sākās simulācijas spēles/konference GhentMUN (Model United Nations), kur nolēmu piedalīties vēl pagājušajā gadā. Mums katram tika iedalīta valsts (man tika Vācija), un attiecīgi bija jāizpēta, kāda ir valsts pozīcija konkrētajā jautājumā, proti, par iznīcinātāju izmantošanu nacionālām un starptautiska rakstura vajadzībām – gan militārām, gan nemilitārām. Konference ietvēra sevī uzstāšanās runu gatavošanu, koalīciju veidošanu ar valstīm, kurām ir līdzīga nostāja, working papers un draft resolution pieņemšanu, kā arī oficiālu balsošanu, ko vadīja Chair un kāda parasti vērojama Apvienoto Nāciju Drošības Padomes (UN Security Council) sēdēs.

Konferences laikā radās iespēja parunāt ar beļģu diplomātu, kas vairākus gadus strādājis ANO birojā Ņujorkā, kā arī iepazīties ar daudziem mērķtiecīgiem, zinošiem un talantīgiem jauniešiem. Tiesa, kad neformālo sarunu laikā uz flāmiski uzdotu jautājumu atbildēju angliski, kolēģiem, visiem kā vienam, radās jautājums, ko es (ne-beļģiete) šeit daru. Un ik reizi nācās atkārtot garum garo stāstu par Erasmus, Briseli, Genti, studijām un praksi. Vairākas reizes tiku noturēta par spānieti, un beļģu delegāts, kas pārstāvēja Kolumbiju, pat mēģināja sazināties ar mani spāņu mēlē. Taču kopumā, neskatoties uz dažādiem kurioziem, ārkārtīgi piepildītas brīvdienas ar noslēguma vakariņām restorānā. Un jā – arī ar šokolādes kafejnīcas atklāšanu. Domāju, ka tagad būšu šeit pastāvīgs viesis.

Lai piepildītajām brīvdienām piešķirtu vēl vairāk krāsu, konferences noslēgumā tikos ar diviem fantastiskiem cilvēkiem; vakara gaitā – džeza bāra apmeklējums ar Kriek Liefmans, šokolādes tēju un biljarda spēli. Ar viņu gādību pie manis atceļoja arī latvju maizīte, saļami un šokolādes.

Protams, pārnākšana vēlu naktī. Un tad, kad nākamajā rītā pusastoņos iezvanījās telefons un vada otrā galā ar mani sāka runāt franciski (prakses jautājumu kārtošana), tas bija pēdējais piliens visam.

P.S. Labas ziņas – februāra eksāmeni veiksmīgi nokārtoti.

P.S.2. Vakar European Youth Press man uzticēja vadīt starptautisku projektu, kas vienkopus pulcēs vairāk nekā 40 dalībniekus no dažādām pasaules valstīm. Tas nozīmē to, ka vasarā man „spīd” atgriešanās Briselē.

 

2013.gada 28.februārī

Šodienas konferences laikā par jauniešu bezdarbu EP…

an

 

2013.gada 27.februārī

Kā tik negadās!

Kā tik tai dzīvē negadās – uzrakstīt akadēmisku eseju rekordīsā laikā, sākt gatavoties eksāmenam eksāmena dienas rītā, pirms tam vēl „uzcepot” materiālu avīzei, doties pirkt kaķu barību četrkājainam runcim, kurš mani „nemīl” (ne es kaķiem patīku, ne viņi man!), dzirdēt, kā divi pusmūža beļģi kaut ko savā starpā kaislīgi spriež par airBaltic un Letland, un vilcienā iepazīties ar puisi no Sarajevas, kurš tikko šeit ieradies apmaiņas studijās.

Nedēļa vēl tikai vidū, bet sajūta tāda, ka rīt vajadzētu sākties brīvdienām. Ja ne gluži brīvdienām, tad piektdienai gan. Tomēr rītdien svarīga diena – konference Eiropas Parlamentā par Youth Disengagement. Par to prakses ietvaros pēcāk būs jāraksta ziņojums, bet LA uzdevumā jāveido materiāls Eiropas aktualitāšu lapai.

Šobrīd klausos Mārtiņa Freimaņa un Tumsas dziesmas – šonedēļ man viņš topā. Virtuvē sautējas cālis, telefonā birst īsziņas un e-pastu krātuvīte no piepūles pūš un elš.  Tomēr, neskatoties uz to, beidzot skaipā izdevās parunāties ar Latviju. Vienmēr patīkami dzirdēt ziņas no „sava krasta”.

 

2013.gada 24.februārī

Otrās nedēļas izskaņas

Rīts sākās ar pavēršanos pa logu un atklāšanu, ka laukā snieg. Mazas, pūkainas sniegpārslas pārklāj velosipēdus un pie loga novietotās automašīnas. Netipiski Beļģijai, bet skaisti. Beidzot arī šeit jūtams ziemas pieskāriens. Pēc tam sekoja tipiskas flāmu brokastis ar dažādu veidu botterkoeken – mazām, kraukšķīgām, mutē kūstošām maizītēm ar šokolādi, pudiņa pildījumu, ananāsu skaidiņām un vaniļu.

Tagad norit darbs pie esejas. Lai arī sākts vēl janvārī, tomēr citu pienākumu dēļ uz ilgu laiku atlikts malā un nu tikai šobrīd izvilts no akadēmisko plauktu dziļumiem. Politiķu-birokrātu attiecības un gaidāmās reformas Latvijas kontekstā… Pa divām dienām jāpagūst savirknēt kādas 20 lapas un ielikt šajās lapās tādu saturu, kas patiktu gan pašai, gan šķistu atbilstošs pasniedzēja profesionālajām ekspektācijām.

Vakar kārtoju IELTS. Tagad tas ir aiz muguras. Nezinu, kāds būs rezultāts, taču ceru uz lielu devu veiksmes. Šķiet, ka rakstīšana kā arvien izrādījās mana stiprā puse, runāšanas daļa arī nebija sarežģīta, bet klausīšanās un lasīšanas uzdevumus vajadzēja veikt tādā tempā, kāds pat netika pieprasīts vidusskolas eksāmenu laikā. Redzēs. Kā nekā šobrīd angļu valodas izmantošanā esmu vairāk pieredzējusi nekā 12.klases laikā. Ikdiena ir pilnībā angliska. Vakarā savukārt uzdāvināju sev nelielu atslodzes mirkli pēc garās darba nedēļas – ar karstvīnu pie Graslei, Kwak izmēģināšanu (jau no pagājušā gada kārojās nogaršot šo tradicionālo un ārkārtīgi netipisko Gentes alu), kā arī salsas bāra atklāšanu. Fantastiska vieta… īsti latino ritmi!

Arī Politekonomijas saistības nokārtotas, Briselē dzīvojošie latvieši avīzes vajadzībām aptaujāti un viņu viedokļi publicēti, lappuse „Vietējai” sagatavota, un gandrīz gatavs ir arī raksts par pensionāriem. Turklāt pagājušajā nedēļā prakses vietā saņēmu lielisku piedāvājumu, kas, tiesa gan, vēl nav pilnībā apstiprināts. Ja viss sekmēsies, tad drīzumā uzņemšos koordinatores pienākumus starptautiskam jauno žurnālistu projektam „Press Goes Green”.

Ar katru dienu Beļģijas kontekstā arvien vairāk apjaušu  – feels like home!

 

2013.gada 19.februārī

Uz darbu kurpītēs

Nekad neesmu mācējusi produktīvi strādāt lielā cilvēku kompānijā, bet šobrīd nākas pamazām pierast. Īstenībā izdodas tīri labi. Reizēm strādāšana rit tik raiti, ka darbīguma klusums ievelkas uz vairākām stundām un mēs pat nepamanām, kas notiek aiz loga, vai to, kā rītu nomaina pēcpusdiena – katrs pie sava laptopa ar savu darāmo, saviem deadline, ar kuriem operatīvi jātiek galā. Tiesa, bieži vien ņemam pauzi, lai aizietu un nopirktu kaut ko uz zoba liekamu, uztaisītu kapučīno (birojā ir ļoti foršs kafijas aparāts, kas ir tik pārmoderns, ka neviens vēl īsti nemāk ar to darboties, zinām tikai pamatlietas – ieliet, iebērt, cieši aizvērt, gaidīt, izņemt un malkot) un parunātos, tā savstarpēji labāk iepazīstoties. Šodien darbu uzsāka jauna Secretary General – Claudia no Portugāles. Forša priekšniece un tāpat kā itāļu gadījumā – dienvidnieku tautām neraksturīgi darbīga.

Ar katru dienu arvien vairāk pierodu pie Briseles. Ja sākumā tā likās liela, sveša un nezināma pilsēta, tad tagad jau soļoju uz darba vietu tā, ir kā būtu šeit dzimusi. Tiesa tiem, kas saka, ka cilvēki ir elastīgas būtnes; apstākļu spiesti, pie visa pielāgojas un akceptē daudzas lietas, kuras varbūt sākotnēji liktos nepieņemamas.

Kaut vai piemēram – sēdēt darbā basām kājām. Šodien to daru un jūtos lieliski. Pēc vakardienas dzimšanas dienas, kur „piestrādāju” par viesu apkalpotāju un pienesu dzērienus (pirmo reizi biju vērienīgā flāmu tautas pasācienā), pastāvīgi skraidīdama no virtuves pie viesiem un atpakaļ augstspapēžu kurpēs, pēdiņas liek par sevi manīt. Bet tajā pašā laikā tā ir tikai pusbēda. Prieks par to, ka laikā, kad Latvijā puteņo (pēc pēdējām ziņām), šeit varu uzvilkt kurpītes, vieglu vējjaku un doties baudīt pavasara sauli.

Un vēl – no 10.marta sākšu apmeklēt salsas nodarbības. Tāds negaidīts, bet interesants piedāvājums. Kas to lai zina, cik profesionāla dejotāja no manis sanāks, bet jebkurš mēģinājums atmaksājas.

 

2013.gada 18.februārī

Patīkama atkalredzēšanās!

Brīvdienas paskrējušas kā viens elpas vilciens – iepērkoties, mācoties, rakstot, lasot relīzes un kārtojot korespondences jautājumus. Biju domājusi, ka šajā posmā avīžu lietās ņemšu pārtraukumu, bet viss izvērtās tieši otrādi – nu materiāli jāveido diezgan intensīvā tempā. Nākamais darbs – sagatavot rakstu par ES budžetu un Latvijas sadaļu tajā no Briselē dzīvojošo latviešu skatupunkta.

Lai arī pastāvīgi priekšā ir kāds deadline, tas tomēr ir lieliski; citādi – ja diena paiet bez rakstīšanas, tad šķiet, ka kaut kas nav īsti kārtībā. (Starp citu, ar zināmām bažām secināju, ka vairs nemāku rakstīt darbus (esejas/pārspriedumus) ar roku, datorizētā vide ir ņēmusi virsroku).

Savukārt vakar pēcpusdienā kā tāda jauka atslodze no visiem pienākumiem nāca atkalredzēšanās ar sen neredzētu draudzeni – krieviski runājošu beļģieti Celine -, kā arī iepazīšanās ar Karlu no Bruges, kura kontakti, iespējams, nākotnē lieti noderēs.

 

2013.gada 16.februārī

Brīvdienas klāt!

Šodien apciemoju savu landlordu Lievenu, pie kura pagājušajā gadā dzīvoju. Biju netālu un nolēmu iegriezties. Kā viņš pēc tam smejoties teica – nokritu viņa durvju priekšā no zila gaisa kā tāds liels pārsteigums. Vajadzēja paiet vismaz pārdesmit sekundēm, lai viņš atgūtos.

Īstenībā Bouwmeesterstraat 54 viss palicis pa vecam. Viņš joprojām strādā Mūzikas akadēmijā un mācās flāmu un angļu filoloģiju Gentes Universitātē. Pie viņa šosemestr dzīvo divas čehu meitenes, un viņa kaķi joprojām izskatās tikpat izsalkuši un vientuļi kā agrāk. Vienīgi, kas mainījies – durvju standziņa atgriezusies savā vietā (zinātāji sapratīs), un pats landlords kļuvis vēl darbīgāks. Turklāt joprojām muzicē grupā – marta vidū esmu uzaicināta uz viņa koncertu.

Esmu sākusi iepirkties krievu veikalā. Šodien, ieejot no rīta bodē (cik jauki atkal būt „uz riteņa”, pusi Gentes apbraukāju, apciemojot vecās, labi zināmās vietas), gandrīz vai likās, ka esmu Krāslavā vai Daugavpilī. Bet tad šī sajūta nedaudz saļodzījās – paralēli krievu valodai skanēja arī poļu, turku un vēl sazin kādas mēles. Sapirkos sieriņus, biezpienu, krējumu un kefīru – produktus, kas beļģu veikalos nav atrodami.

Kas interesanti – kad mājas biedrenes pagājušajā nedēļā ieraudzīja un pagaršoja sieriņu un citus Centrālaustrumeiropas labumus, viņas brīnījās vismaz kādu pusstundu, mēģinādamas saprast, kas ir tas, un kas – šis. Galu galā novērtēja par labiem esam. Nekad neesmu ēšanai pievērsusi lielu uzmanību, bet šeit nolēmu, ka ēdīšu daudzmaz veselīgi. Nevaru noskatīties, kā vietējie dienu no dienas loka iekšā bagetes, pitas un burgerus. Labāk nopirkšu kraukšķīgu kruasānu un vīnogu ķekariņu darba dienas pusdienām!

P.S. Esmu sākusi bildēt vietējos iedzīvotājus… cik lieliski fotogrāfijas atspoguļo cilvēku profilus.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA    ???????????????????????????????  

???????????????????????????????   OLYMPUS DIGITAL CAMERA

 

2013.gada 14.februārī

Darbā kļūst arvien interesantāk! Šodien pie mums ieradās projektu vadības speciālists – itālis Alessio, kas visus iedvesmo ar savu itālisko šarmu un savā ziņā pārsteidz ar itāļiem neraksturīgo darbīgumu. Kad runājām par praksēm un to, ka praktikantus daudzās organizācijās nostrādina un neuztver nopietni – liek kopēt dokumentus, vārīt bosiem kafiju -, tad viņš pateica, ka šajā praksē man tas nebūs jādara. Kafiju priekš manis gatavos viņš. 🙂

Arī īru žurnāliste izceļas. Biju lieciniece tam, kā viņa tiešraidē prezentēja savu sagatavoto reportāžu par zirgu gaļas skandālu ES starptautiskajam medijam CNN.

Viena darbīga diena rit pēc otras. Šodien pabeidzu aizpildīt 28 lappuses garu report (atskaiti) par kādu pagājušā gada organizācijas īstenoto projektu. Tagad jāķeras pie finanšu kalkulēšanas šim pašam projektam. Vēl man tika izveidots darba e-pasts un februāra beigās uzticēts doties uz diskusiju Eiropas Parlamentā par jauniešu bezdarbu.

P.S. Interesanti, ka Gentē imigranti vairs netiks saukti par imigrantiem – http://www.xpats.com/en/headlines/ghent-drops-word-immigrant.

 

2013.gada 13.februārī

Ieskats pirmajā darba nedēļā

Izkūleņošana no mājām – ar velosipēdu uz Gent Dampoort staciju – pārsēšanās Gent St.Pieters stacijā – izkāpšana Brussels Centraal – pusstundas gājiens uz darba vietu. Šādi pārvietošanās ziņā izskatās mans ikdienas plāns. Gluži līdz ar pirmajiem gaiļiem nenākas celties, taču tikai tagad tā pa īstam esmu aptvērusi, kā cilvēki dzīvo lielpilsētās. Salīdzinot ar Briseles tempu, Valmieras un Krāslavas (pat Rīgas) dzīves ritējums atgādina īstu miera ostu.

Tajā pašā laikā Briseles steiga nav pielīdzināma Londonas vai Parīzes riksim. Šodien no rīta, ejot uz darbu, pilsēta bija kā iemigusi – tikai atsevišķi gājēji nesteidzīgi malkoja savu rīta kafiju, daži lasīja avīzi, apsēdušies ietves malā, un no daudzajām kafejnīcām un saldumu veikaliem vēdīja patīkams aromāts. Satiku arī vairākus tūristu bariņus, kas kāri tvēra katru gida teikto vārdu un bildējās bez mitas. Atcerējos, ka vēl nesen pati biju tūrista ādā. Nu strādāju vienā no nozīmīgākajām Eiropas pilsētām un mans rīta un vakara maršruts no un līdz stacijai ved pa Briseles skaistākajām vietām. Savukārt darba vieta atrodas rokas stiepiena attālumā no Eiropas Parlamenta, kur nokļūt vēl pavisam nesen bija mans lielākais sapnis. Laiks rit, un vēlmes piepildās.

Bet nu par darba vietu… European Youth Press ir nevalstiska bezpeļņas organizācija, tāda kā umbrella organization 25 citām Eiropas žurnālistu apvienībām. Visi kolēģi ir pilna laika vai free-lance žurnālisti un skrien kā vāveres ritenī – Briselē dzīvojošas rumānietes telefons džinkst ik pēc 5 minūtēm, un e-pasti birst bezmaz vai ik minūti. Īru izcelsmes korespondentei ar spāņu saknēm nākas ēst sviestmaizi, klausoties redaktora profesionālos rājienus, un arī pārējie nav mazāk aizņemti. Biju domājusi, ka MAN patīk strādāt, bet tik lielus darbaholiķus kā šajā organizācijā satieku pirmo reizi mūžā. Projekti, raksti, preses konferences, diskusijas, tiešraides, dzīvošanās CNN un BBC vidē…

Tomēr, lai arī steidzīgi, visi ir ārkārtīgi draudzīgi un atbalstoši. Nākamnedēļ mūsu bariņam piepulcēsies vēl viens praktikants, kā arī darbu uzsāks jauns Secretary General. Esam neliels bariņš, tomēr cilvēki mainās kā kārtis – tā kā organizācija ir starptautiska rakstura un tās biedri pārstāv visu ES, tad pastāvīgi notiek pārceļošana no vienas valsts uz otru. Ik pa brīdim parādās jaunas sejas, ko pēc laika nomaina vēl jaunākas.

 

2013.gada 10.februārī

Atgriešanās

Mans otrais Erasmus cēliens iesācies un uzņem apgriezienus. Atlidošana, iekārtošanās, sadzīvei nepieciešamo lietu iegāde, brauciens uz Briseli labākas orientēšanās nolūkos, korespondences sakārtošana un steidzamu materiālu sagatavošana avīzēm – šķiet neticami, ka kopš ierašanās pagājušas tikai divas dienas.

Īstenībā nemaz nešķiet, ka esmu šeit starptautiskajā praksē. Sajūtas, nevis kā braucot uz ārzemēm, bet tieši otrādi – kā ierodoties mājās. Gentes piemīlīgās vietiņas ar daudzajiem kanāliem, tiltiem un pasakainajiem veikaliem, Briseles eirocentriskās būves un pasaulē garšīgākā šokolāde… viss ir tik pierasts un zināms. Taču domāju, ka arī šis posms nesīs jaunus atklājumus un piedzīvojumus. Dzīve Beļģijā bez piedzīvojumiem gluži vienkārši nav iedomājama.

Rīt pirmā darba diena. Esmu gatava iekarot Briseli!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

 

2013.gada 18.janvārī

Pavisam drīz sāksies mans otrai564826_368913206528392_535051086_ns Erasmus. Ja kāds man pagājušā gada janvārī, kad uzsāku mācības Antverpenē, teiktu, ka pēc gada gandrīz šajā pašā laikā vēlreiz iesaistīšos starptautiskā avantūrā, smietos uz nebēdu. Šobrīd labāk paklusēšu. Tiek kārtoti pēdējie dokumenti, norit sparīgs cīniņš ar visiem akadēmiskajiem pienākumiem un profesionālajiem uzdevumiem, ik pa laikam manu pacietību pārbauda tehniska rakstura ķibeles, bet viss palēnām virzās uz priekšu. Pēc trim nedēļām  Valmieras ziemu nomainīs Briselē ziedošās narcises un mans mīļais Graslei – Gentes kanāls, pie kura pavadīts tik daudz īpašu brīžu.

(Silvas Spriņģes foto)

2 responses »

  1. Really wondered and delighted about everything you`ve inserted into this blog…
    Best wishes in realization your great dreams!!!
    Nina G.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s