2012.gada 19.jūlijā

Epilogs: Atskatoties uz aizvadīto pusgadu

Laikam tikai vakar, saņemot vēstuli no čehu draudzenes, pa īstam atskārtu, ka mans Erasmus posms ir noslēdzies. Izbraucieni ar riteni, iknedēļas došanās uz beļģu veikalu Colruyt, kur par velti varēja degustēt dažādus „labumus”, lekcijas, kuras vadīja pieredzējuši eksperti no dažādām pasaules malām un kuras apmeklēja studenti no visām Eiropas valstīm, pasniedzēju pozitīvā attieksme un pretimnākšana, kopīgās vakariņas trešdienās ar maniem Engineers un Porter’s House apmeklējums, lai pēc tam mēģinātu izlauzties cauri Overportstraat pūļiem… Visvairāk laikam pietrūks laisku vakaru kanāla malā – ar turpat Mcdonaldā iegādātiem burgeriem un vaniļas saldējumu…

Bet tajā pašā laikā gribu teikt – apmaiņas studiju noslēgums nenozīmē beigas, tieši otrādi – tas iezīmē jaunu, krāsainu, daudzsološu un neskaitāmām iespējām bagātu sākumu, kur noderēs itin visas Erasmus laikā iegūtās garšas, smaržas, dzīves pieredze un uztvere… jo man bija vislabākais, visfantastiskākais un pieredzes bagātākais Erasmus! (Zinu, ka tā teiks lielākā daļa, kuri pusgadu mācījušies ārzemēs, bet lai man ir ļauts to pašu attiecināt arī uz savu apmaiņas studiju laiku).

Pirmkārt, es tiku iemesta svešā vidē un man vajadzēja iemācīties pašai par sevi parūpēties, kaut vai to, kā nenomirt badā. Kipfilet ar rīsiem un dārzeņiem, šokolādes tortes ar augļiem, kas vēl joprojām guļ landlorda ledusskapī, pīrāgi, dažādu veidu salāti un pudiņi kļuva par maniem firmas ēdieniem.

Otrkārt, iemācījos ne tikai dzīvot viena un tikt galā ar ikdienas pienākumiem, bet arī, esot tālu prom no mājām, justies kā mājās – radīt māju sajūtu man piešķirtajos 20 kvadrātmetros.

Treškārt, man bija iespēja izmēģināt citu studiju veidu un līmeni. Pirmo reizi savā akadēmiskajā dzīvē saskāros ar sesijas „priekiem” – kārtoju eksāmenus angļu valodā, mācījos priekšmetus, kur nebija nekādu priekšzināšanu un panikā štukoju, kā sagatavoties pārbaudījumiem, kad dienas min uz papēžiem.

Ceturtkārt, es kļuvu par daļu no lieliskas kompānijas. Ja lielākā daļa draugu grupu Erasmus laikā veidojās pēc valstiskās piederības, tad mums bija visraibākā, daudzveidīgākā un, nebīšos teikt, arī draudzīgākā „saime” – to veidoja čehi, latvieši, poļi, vācieši, turki, itāļi, zviedri, somi, grieķi, ukraiņi un uzbeki. Ar daudziem kopā tika pavadīts lērums laika, ar dažiem tikos tikai fragmentāri. Bet, neskatoties uz to, daudz ko iemācījos, aizguvu un sapratu. Kā ieguvumu varu minēt arī sadraudzēšanos ar vairākiem lieliskiem beļģiem (gan studentiem, gan ne-studentiem).

Piektkārt, iemācījos šo to par stilu un modi – kā ikviens, kas pusgada laikā vismaz reizēm aizstaigāja līdz Veldstraat fantastiskajām bodēm.

Sestkārt, kļuvu atkarīga no beļģu vafelēm un sapratu, ka Latvijas alus ne tuvu nestāv klāt beļģu ražojumiem. Kriek, Hoegaarden Rosée, Lindemans Pecheresse kļuva par maniem pēdējo Beļģijā pavadīto dienu favorītiem.

Septītkārt, izmantoju Beļģijas izdevīgo ģeogrāfisko novietojumu un paralēli studijām paceļoju – tika apmeklēta Francija un Nīderlande. Lai gan pirms došanās Erasmus manas ekspektācijas attiecībā uz jaunu „krastu” iepazīšanu bija krietni vien augstākas, šie ceļojumi atsvēra dažus neīstenojušos braucienus. Arī pati Beļģija tika izpētīta krustām šķērsām. Bet pats interesantākais, tikai tad, kad ciemos ieradās draudzenes no Latvijas un jau gandrīz bija jādodas projām, sapratu, ka īsti nepazīstu Genti. Tāpēc pēdējo dienu kopīgās pastaigas (pretstatā ikdienas velobraucieniem) bija nenovērtējams ieguldījums pilsētas iepazīšanā (ar visiem lieliskajiem Pole Pole pasākumiem komplektā).

Bet pats būtiskākais – Erasmus laikā es iemācījos paraudzīties uz dzīvi no cita skatupunkta. Caur citu uztveres prizmu. Paldies visiem, kas man šajā procesā palīdzēja (īpaši liels hugs manai ģimenei, Vardītei un Suslikiem).

 

2012.gada 23.jūnijā

Līgo!

Zvaigznīte, zvaigznīte, zvaigznīte debesīs, nekrīti, nekrīti, paliec vēl debesīs…

Sit, Jānīti, vara bungas, sasauc savus Jāņa bērnus, Jāņa bērni izklīduši, Jāņu zāles lasīdami…

Palasīdama kursabiedrenes tvītus, atskārtu, ka šodien ir Līgo diena, kad malu malās tiek iedegti ugunskuri, skan Līgodziesmas, līgotāji ēd ķimeņu sieru un dzer pašbrūvētu alu. Beļģi šādus svētkus nepazīst, taču kaut kas līdzīgs līgošanai mums vakar tomēr bija – ar zviedru dziesmām, poļu dejām, dažādu veidu beļģu un Holandes sieriem un vācu alutiņiem. Taču šodien pēc itāļu stila vakariņām ar franču desertu noslēgumā nolēmu radīt latviešu svētku noskaņu – ieslēdzu Latvijas Radio 2, dzeru kvasu, piekožot biezpiena sieriņu, un plānoju nākamās nedēļas aktivitātes. Līgo, līgo!

 

2012.gada 22.jūnijā

Brīvlaikā iesoļojot

Mmm, kopš manas ierašanās Gentē pagājuši četrarpus mēneši, bet tikai šodien atklāju sen meklētu bodi – krievu veikaliņu ar visiem pašmāju labumiem: svaigām zemenēm un ķiršiem, piena cīsiņiem un šprotēm, ruletēm un desām, prjaņikiem, skābētiem ģurķīšiem un kāpostiem, biezpienu, krējumu, sieriņiem un kvasu. Ņamm! Pēcpusdiena pagāja lietderīgos iepirkšanās priekos, bet vakars – slēpjoties no negaisa omulīgā bāriņā, tukšojot Kriek Liefmans un mielojoties ar iegādātajiem zefīriem.

Sesija beigusies, un eksāmenu stresu aizstājuši aušīgie brīvlaika prieki. Rīti paiet dažādu organizatorisku jautājumu kārtošanā, pēcpusdienās tiek rīkoti pikniki kanālmalā un vakaros – vai nu vakariņas kojās, naksnīgas pastaigas vai futbola maču skatīšanās uz lielajiem bāru ekrāniem un līdzi jušana Vācijas izlasei.

Lai arī eksāmeni nokārtoti, līdz atzīmēm vēl kāds laiciņš jāpagaida – tās būs zināmas tikai akadēmiskā gada noslēgumā, precīzāk, jūlija pirmajās nedēļās. Pēdējie eksāmeni bija… vairāk nekā āķīgi. Ja sākumā vistrakākais likās mutiskais eksāmens EU Enlargement and Neighbourhood Policy, tad beigās tas izrādījās viens no pateicīgākajiem un veiksmīgākajiem, kur bija jāpārzina ES – Krievijas attiecības visās to niansēs un attiecīgi jāpielieto skaidrojošās teorijas, Turcijas centieni iestāties ES, Baltijas valstu un Balkānu valstu progresa ziņojumu salīdzinājums utt. Human Rights in Developing Countries sastāvēja no divām daļām – viena daļa pamatā tika balstīta teorijā, bet otrā bija tā saucamā „open book part”, kur, izmantojot visus materiālus, bija jātiek galā ar dažādām gadījuma analīzēm. Eh, pamatīgi trūka jurisprudences zināšanu. Savukārt kurss American Culture ar divām esejām uz astoņām lapām noslēdza šī semestra challenging eksāmenu ciklu. Tagad – jāgaida rezultāti un jāturpina tvert Gentes noskaņas!

 

2012.gada 6.jūnijā

Sesijas gūstā

Šķiet neticami, ka pienākusi vasara un Latvijā jau ir sācies skolēnu brīvlaiks. Ne garās rindas bibliotēkā, ne pilnie fakultātes gaiteņi, ne studentu pulcēšanās Graslei kanāla malā ar grāmatām un studiju materiāliem par to neliecina. Gentē jau otro nedēļu turpinās sesijas trakums. Trīs no maniem eksāmeniem nokārtoti, diviem iepriekš minētajiem (European Economic Integration un EU International Development Policy) piepulcējies Aukstais karš. Lai arī jautājumi nekādā ziņā neattaisnoja ekspektācijas, tomēr, kā draudzene izteicās, aukstais karš nu ir veiksmīgi „uzvarēts”, un tagad jākoncentrējas uz „pēckara attīstību” – gatavošanos nākamajiem trim eksāmeniem. Dažos vārdos par Auksto karu – tas bija mans pirmais mutiskais eksāmens Gentē un viens no nedaudzajiem ne-rakstiskajiem eksāmeniem, kas bijuši manā akadēmiskajā dzīvē. Trīs jautājumi bez izvēles iespējām, katram jautājumam iedalīts noteikts punktu daudzums, piecas sagatavošanās minūtes. Tātad – Ungārijas 1956.gada revolūcija un iemesli, kāpēc tā tika apspiesta, Čīles 1973.gada militārais apvērsums aukstā kara kontekstā un Ruandas 1994.genocīds. Par pēdējo jautājumu jāpateicas vienai ViA pasniedzējai, kas pagājušajā gadā mums pasniedza Etnopolitikas kursu. Ja ne viņas ieteikums noskatīties filmu „Hotel Rwanda”, tad šajā jautājumā man nebūtu izredžu.

Tagad priekšā sešas akadēmiski smagas dienas, pēc kurām akadēmiskā ellīte sasniegs savu augstāko punktu. Pēc tam – visi pēceksāmenu prieciņi un pelnītā atpūta.:) Bet tagad lai skan Coldplay!

 

 

2012.gada 29.maijā

Tik skaists laiciņš. Ielas otrā pusē sīkie spēlē bumbu, netālu zālītē notiek pikniks, bet manas aktivitātes pagaidām apsīkušas – sākusies īsta mācībiņa (paldies draudzenei par šī foršā vārda ieviešanu manā leksikāJ). Šodien bija pirmais eksāmens kursā „Eiropas ekonomiskā integrācija”, piektdien gaidāms nākamais eksāmens „Eiropas Savienības starptautiskajā attīstības politikā”, pirmdien „Aukstais karš”. Un tad vēl trīs eksāmeni. Riktīga akadēmiska ellīte!

 

 

 

2012.gada 17.maijā

Atrodoties dažādu valstu pārstāvju un kultūru mikslī, var uzzināt diezgan pārsteidzošas lietas. Tā, piemēram, vienā no sanākšanām zviedru draudzene pastāstīja par mājdzīvnieku “sistēmu” Zviedrijā: kamēr Ziemeļos izplatīti ir pieradinātie brieži, dienvidos cilvēki mājās mēdz turēt domesticētus sivēnus… Viņas sivēns pirms dažiem gadiem nomira:(

 

2012.gada 13.maijā

Pārdomas pēc piknika

Svētdienas vakars – esmu atgriezusies no piknika Graslei kanāla malā. Īstenībā nezinu, kā būtu pareizi – paslavēt sevi vai, tieši otrādi, pakaunināt… par to, ka pirmo reizi triju šeit pavadīto mēnešu laikā esmu pavadījusi laisku pēcpusdienas stundu studentu iecienītākajā pulcēšanās vietā. Bet kā jau minēju vienā no iepriekšējiem ierakstiem – lai arī Gente mērogu ziņā ir maziņa, tā nekad nebeidz pārsteigt.

Piektdienas vakarā, piemēram, bija vēl viens negaidīts atklājums. Izmēģinājām Gentes tradicionālo dzērienu – Roomer, kas ir līdzīgs Porto vīnam, bet nav gluži vīna izstrādājums; glāzes dibenā peld mazi, balti ziediņi… ja google translator sniedza pareizu atbildi, tad tie ir plūškoka ziedi. Bet izdzirdot plūškoka vārdu, uzreiz nāk prātā „Harijs Poters un plūškoka zizlis”. Pats dzēriens bildē.

  

Rītdien ir vienas no pēdējām nopietnajām lekcijām. Pašlaik vēl top eseja priekšmetā „EU Enlargement and Neighbourhood Policy” par minoritāšu tiesību aizsardzību Baltijas valstīs – laikā, kad tās bija ceļā uz iestāšanos ES. Un vēl jāpabeidz komentēt ziņojums par Spānijas politiski ekonomisko situāciju, analizējot aprakstītās decentralizācijas tendences, iekšzemes kopprodukta svārstības un krīzes atstātās sekas uz Spānijas ekonomiku. Pēc tam sekos self-study process, gatavojoties eksāmeniem. Tik tiešām nevaru iedomāties, cik stingra šeit ir vērtēšanas sistēma, bet pat šķietami izcilākie studenti teikuši, ka saņemt maksimālo (18-20 balles) vērtējumu ir neiespējami; lai tas izdotos, bezmaz vai jānāk klajā ar jaunām teorijām…

Tomēr, neskatoties uz gaidāmo eksāmenu stresiņu, gribas veltīt labus vārdus UGent – Gentes Universitātei. Lai arī daudzi, aizbraucot Erasmus, savos blogos raksta, ka ViA ir vislabākā augstskola, jo studijas ārvalstu izvēlētajā augstskolā izrādījušās ne tik kvalitatīvas kā cerēts, es būšu nedaudz pieticīgāka savā vērtējumā – ViA nav vislabākā, bet gan viena no labākajām Eiropas augstskolām, kas nemaz nenobāl Rietumeiropas augstskolu vidū. Arī Ugent ir visas tās foršās lietas, kas ViA – elektroniskā darbu nodošanas sistēma (šeit darbi vispār nav jāprintē, pietiek ar elektronisko formātu), Minerva – e-punktam gandrīz identiska sistēma, web-mail, kas ir tas pats, kas ViA e-pasts. Katrs pasniedzējs lekcijas balsta prezentācijās, kas vienmēr laicīgi tiek augšuplādētas, un, lai uzzinātu vērtējumu vai komentārus par darbu – tiek nosūtīts e-pastisks feedback. Atšķirība tikai tā, ka šeit studijas ir vairāk teorijā balstītas – nav praktisko darbu un semināru, un arī par gada projektiem nekas nav dzirdēts. Tomēr liels pluss ir daudzie vieslektori – gan akadēmisko aprindu pārstāvji, gan mācīti prāti no privātā sektora un ES institūcijām.

 

2012.gada 12.maijā

Interesanti paskatīties uz savu valsti, esot tālumā…

 

“Lielbritānijas ceļojumu portāla „First Choice” aptauja sagādājusi pārsteigumu ne tikai tā lasītājiem, bet arī tūrisma speciālistiem. Aptaujā par pasaules skaistāko valsti stabilu pirmo vietu ieņēmusi Latvija.

Ceļojumu portāla lietotāji par pasaules skaistāko valsti varēja balsot gan „First Choice” mājaslapā, gan tās tvitera kontā. No vairāk kā 3000 balsīm 782 atdotas par Latviju, otrajā vietā atstājot Meksiku, bet trešajā Turciju. Tas nozīmē, ka Latvija ir viens no iecienītākajiem britu tūristu galamērķiem. Jāteic, ka mūsu kaimiņvalstis gan ievērojami zaudē – Igaunija ir 68., bet Lietuva – tikai 72.vietā.

„First Choice” mārketinga nodaļas vadītājs Nātans Timmins teic, ka ir patiesi izbrīnīts par šādu rezultātu. „Esmu mazliet pārsteigts par šādu rezultātu. Latvija ir skaists tūrisma galamērķis, bet diemžēl tā nav valsts, uz kuru sūtām savus klientus. Tomēr ir patīkami redzēt šādu rezultātu.”

Par Latvijas celšanu godā, protams, parūpējušies arī mūsu tautieši, jo starp nelatviskiem vārdiem un uzvārdiem balsotāju sarakstā var atrast arī latviskus segvārdus, piemēram, JurisLacis, mara_d, Laima52, akberzins, elinakursite un citus”.

(Kasjauns.lv)

 

2012.gada 6.maijā

Sapņi piepildās

Pagājušā nedēļa paskrēja vēja spārniem. Sagaidīju un nu jau arī pavadīju savu pirmo, taču pašu svarīgāko ciemiņu – mammu.

Bez Kriek alus degustācijas, pastaigas pa Gentes vēsturisko centru un bildēšanās pie slavenā Graslei kanāla nolēmām īstenot vēl kādu sen lolotu sapni – doties ceļojumā uz Parīzi. Īstenībā tādā pavisam nelielā ekskursijā, jo Parīze no Gentes teju ar roku aizsniedzama. Salīdzinājumam – kamēr no Krāslavas līdz Rīgai jākratās veselas četras stundas pa bedrainiem ceļiem, šeit vien trīsarpus stundas patīkama brauciena, vērojot pa logu garām ņirbošas dzelteni ziedošas pļavas.

Lai uzrakstītu visus iespaidus/novērojumus/pārdomas/, paietu vairākas stundas, tāpēc šoreiz tikai par to, kas visvairāk palika atmiņā.

  • Eiropa mainās, tas nav noliedzams. Taču, kad iekāpām autobusā Brisele – Parīze un ieraudzījām kolorīto publiku, bija sajūta, it kā mēs dotos uz kādu islāmticīgo valsti vai pat uz Āfriku.
  • Arī pati Parīze sen vairs nav tā, ko rāda skaistās, romantiskās filmās – pie Eifeļa ik pa solim nāk klāt afroamerikāņi ar grabošām virtenēm uz rokas un piedāvā mazus metāla Eifelīšus, kas maksā tikai 1 eiro. Kā pastāsta draugi – ja policija pamana, ka cilvēki tos iegādājas, sodīti tiek nevis tie, kas pārdod, bet gan tie, kas pērk.
  • Pilsētas skaistākās vietas ir tūristu pārpludinātas, un arī metro nav labākā vieta, kur doties, piemēram, vienatnē vai vēlā vakara stundā. Kad pajautāju Marco, somu izcelsmes krieviski runājošam francūzim un mūsu otrā vakara pavadonim, kur palicis Parīzes „krējums”, atbilde ir vienkārša – Parīzes smalkās dāmītes un zolīdie kungi „izlien” vien vēlās vakara stundās, lai dotos uz restorānu, kādu pasākumu vai koncertu. Pārējā laikā tūristi piepilda malu malas – nezinu, cik šajā apgalvojumā taisnības, taču dzirdēju sakām, ka īpaši jau vasarā visi parīzieši izbrauc, un 80% no ielās sastopamajiem cilvēkiem ir tūristi.
  • Neskatoties uz to, Parīzē „kaut kas ir”… pilsētai piemīt kaut kāda īpaša noskaņa un šarms. Bet to var sataustīt vien naktī. Ap pusnakti pilsēta izmirst. Metro nekursē, apskates vietas ir slēgtas, un ielās var pamanīt tikai dažus vientuļus garāmgājējus, kā arī pārīšus, kas izbauda naksnīgo noskaņu. Tad var netraucēti doties pastaigā gar Sēnu, aiziet līdz Luvrai un Elizejas laukiem vai uzkāpt mirgojošajā Eifelī.
  • Došanās ārpus Parīzes robežām arī var izvērsties īstā piedzīvojumā. Nolemjam, ka būt Francijā un neaizbraukt uz Versaļu nav pieļaujams. Tāpēc otrajā rītā esam gatavi mērot ceļu līdz tuvējai pilsētiņai. Tas nekas, ka divas reizes aizbraucam nepareizā virzienā un nevaram kasē franciski paskaidrot, kādas biļetes mums nepieciešamas. Toties iepazīstamies ar Detroitā nu jau 13 gadus dzīvojošu baltkrievu pāri, un kopā ar viņiem dodamies izpētīt Versaļas plašumus. Pirmā asociācija – Versaļa ir ļoti līdzīga Pēterhofai, bet jau atkal – tajā ir Francijai raksturīgais šarms. Ir pavisam viegli iztēloties, kā pirms vairākiem gadsimtiem pa Versaļas dārziem un pils telpām staigāja pats Saules karalis, par kuru tik daudz rakstīts vēstures grāmatās.
  • Pilsētas apciemošanai, izsmaržošanai, izgaršošanai un īstās Parīzes sajūtas atrašanai būtu nepieciešama vismaz nedēļa. Trijās dienās var pagūt tik maz ko! Un tomēr – Parīzes gaiss ir ieelpots! No ziedošiem kastaņkrūmiem, krūzītes franču kafijas un vairāku veidu kruasāniem…

          

     

 

2012.gada 26.aprīlī

Pārdomas par beļģiem

Beļģi ir viena neiedomājama tauta. Vakar, ejot uz virtuvi, atklāju, ka tur mani gaida pusdienas – landlords sagatavoja un atstāja, jo uztraucās, ka esmu pieteikusi bada streiku (bet es taču neesmu vainīga, ka man neiznāk iet ēst tieši tajās reizēs, kad viņš atrodas mājās!). Šodien savukārt jau no agra rīta tiku uzcienāta ar šokolādi!

Kam tas viss par godu? Droši vien tam, ka pāris pēdējās dienas mājās tiku „saldēta”. Beļģi ir tik laimīgi cilvēki, ka šajās aukstajās pavasara dienās paši var regulēt apkuri, bet vai viņi to dara!? Nu jā – noregulē uz pašu zemāko. Taupīt, protams, ir labi, bet, kad landlords pamanīja, ka istabā sēžu kurtkā, droši vien pat viņa „taupīgais es” nokaunējās… Un šodien jau kurina uz nebēdu, drīz būs jāver logs vaļā!

Arī beļģu studenti mēdz sagādāt pārsteigumus. Lai gan kopīgais priekšstats, kas radies par studentiem – ļoti sakarīgi un vispusīgi attīstīti (zina, kad ir jāstrādā un kad ir laiks ballītēm)… un jā, arī zinoši jomās, ko apgūst, taču vienmēr un visur ir izņēmumi. Vakar pamatīgi nošokējos grupu darba laikā, kad ieraudzīju, ka daudzi no grupas biedriem izmantojuši atsauces uz vikipēdiju! Maģistra līmeņa studenti! Un, šķiet, ka viņi tā arī nesaprata, kad mēģināju izskaidrot, ka vikipēdija – tas nav labs akadēmiskais stils. Tīrais negals!

Bet kopumā ir interesanti – īpaši pēc vakardienas Queensday (Amsterdamas Karalienes diena) svētku ieskandināšanas Gentē!

 

2012.gada 24.aprīlī

Gandrīz ik dienu līst… no rīta ir saulains, tad smidzina, pēc tam seko īsta lietusgāze, ko vēl dažbrīd pavada krusas graudi. Un mans velosipēds, atstāts pie augstskolas, vairākkārtīgi pagūst samirkt un izžūt. Un tomēr ir jauki…

Publicējot sociālajā portālā vienu Gentes bildi, saņēmu komentāru, ka šī esot skaistākā Eiropas pilsēta. Es pie šī apgalvojuma nepieturēšos, jo katrai nelielai pilsētiņai (ar nelielu šeit domāti 243 366 pastāvīgie iedzīvotāji, kuriem ik gadu vēl pievienojas vairāki tūkstoši studentu) ir savs šarms, turklāt – cik cilvēku, tik gaumju un viedokļu. Taču neapšaubāmi Gente katram, kas šeit pabijis un, vēl jo vairāk, kādu laiku padzīvojis, paliek spilgtā atmiņā. Arī šodien lekcijā, runājot par cenu svārstībām, pieprasījuma un piedāvājuma līknēm, profesors Gentes situāciju minēja kā piemēru – studenti šeit sarodas no malu malām (gan no Beļģijas, gan citām tuvām un tālākām valstīm), daudzi pēc augstskolas beigšanas šeit vēlas palikt uz dzīvi. Taču vietas ir tik, cik tās ir. Tāpēc arī mājokļu cenas ir gana augstas. Vidēji students var noīrēt istabiņu par 320-350 eiro mēnesī, savukārt koju cena ir tuvu pie 400 eiro.

Jā, arī tā saucamajās labklājības valstīs labklājība nerodas no zila gaisa. Viss ir proporcionāli, t.i., algas un dzīvošanas izmaksas, lai gan vidējam latvietim arvien liekas, ka Eiropa ir zelta bedre. Varbūt sava daļa taisnības viņam ir, taču vispirms gan šī bedre ir jāatrod. No otras puses, tik daudzi turpina ierasties ar cerībām, ka šeit kļūs laimīgi un materiāli nodrošināti (par Centrālaustrumeiropas meitenēm klīst nostāsti, ka viņas šeit atbrauc precību nolūkos)… ik dienu veikalā, kurā iepērkos, satieku turkus, bulgārus, afroamerikāņus, arī poļus, krievus… Daudzi no viņiem izskatās noplukuši, nekulturāli, nezina valodu. Lai gan pirms tam domāju, ka beļģus, tāpat kā vāciešus, visvairāk „kaitina” turku imigranti, tomēr kļūdījos – šeit nevēlamie iebraucēji nr.1 ir marokāņi.

Bet atkal – viss atkarīgs no gribēšanas un motivācijas. Šodien runāju ar vienu čehieti, kuru uz dzīvi Beļģijā atvedusi mīlestība. Viņa šeit ieradās pirms trim gadiem, gadu mācījās intensīvajos kursos, un tagad flāmu valodas labirintos orientējas tik labi, lai spētu šajā valodā uzrakstīt savu maģistra darbu politikas zinātnē.

***

Augstskolā notiek pirmsvēlēšanu kampaņa. Ko īsti vēlēs – vai prezidentu vai studentu padomi, vēl īsti netiku skaidrībā – taču izskatās, ka cīņa būs sīva. Kandidāti izmanto visus iespējamos trikus, šodien pat tikām sacienāti ar kūciņām. Nemaz nerunājot par to, ka dienā saņemam vismaz 10 aģitācijas skrejlapiņas. Šīs dienas lekcijā tās izmantojām kā pastkartes, rakstot sveicienus cits citam – katrs savā valodā.

Vakarā vēl jāizlasa par ES Kopējo Lauksaimniecības politiku, taču pirms tam gan jāapkopo ziņas savai avīzes lapai. Saņēmu e-pastu no „Komunikāciju aģentūras”, kurā mani informē par Lattelecom optiskā tīkla ierīkošanas darbu noslēgšanos Krāslavā. Vai nav lieliski – turpmāk būs vēl viens ziņu/aktualitāšu piegādātājs, kas nozīmē, ka mazāk laika pašai būs jārakājas Internetā.

Un jā, vēl viens darbiņš priekšā – sākt čekot biļetes uz Itāliju. Vēl neizdomāju, uz kurieni izdevīgāk – uz Triestu vai Venēciju, taču abi varianti izklausās daudzsološi!

 

2012.gada 20.aprīlī

Pēc brīvdienām…

Ir sācies otrais Erasmus cēliens! Kad visi cilvēki (kursabiedri, pasniedzēji, pārējie apmaiņas studenti, kaimiņi, pat pārdevēji tuvējos veikalos) vairāk vai mazāk iepazīti, dažādi Gentes stūrīši izložņāti krustu šķērsu, vairums velotaku atklātas un garšīgākās beļģu šokolādes nogaršotas. Taču tas nenozīmē, ka šajā cēlienā iztiks bez piedzīvojumiem.

Īstenībā tas sākās gana skaisti un krāsaini. Galvenokārt jau ar iekāpšanu 22jā gadiņā. Tik ilgi kā šoreiz (tieši divas nedēļas) mana dzimšanas diena vēl nekad netika svinēta. Bet vakar svinēšanai tika pielikts fantastisks punkts uz „i” – ar vakariņām, kuras draugi gatavoja man par godu, mīļām, lieliskām dāvanām un buču un apsveikumu lietu! Starp citu, Gentē turpinu apgūt pavārmākslu – viena no dāvanām bija saldo ēdienu pavārgrāmata, un katrs jau veicis pasūtījumu, ko labprāt no plašā piedāvāto recepšu klāsta gribētu nogaršot!:) Izskatās, ka drīz taps siera kūka.

Mācības rit uz priekšu. Tiek strādāts grupās un individuāli, dienā un naktī. Tikai šodien sapratu, kur esmu iegrābusies – pirmo reizi dzīvē bez jebkādām priekšzināšanām apgūstu vienu tieslietu priekšmetu un ekonomiku. Bet atkāpšanās ceļa nav – eksāmenā būs jāzina gan Solova diagramma un Be-comp diagramma, trade creation un trade diversion, gan sīki jāpārzina ANO institūciju darbības principi, Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, kā arī dažādi citi likumi, deklarācijas un konvencijas. Kas teicis, ka mācīties ir viegli!?

Toties pa vidu mācībām ir tik daudz kā cita – tik daudz tikšanos, pasākumu un ciemošanos. Kārtējo reizi guvu apstiprinājumu teicienam, cik pasaule ir maza. Nejauši uzzināju, ka nu jau trīs gadus Gentē dzīvo viena paziņa no Krāslavas. Tad nu pamatīgi izciemojāmies un izpļāpājamies.

Kas bez ciemošanās vēl atliek!? Pikniki brīvā dabā, pastaigas un velotūres uz laiku ir atliktas… tā vietā izpakotas ziemas drēbes, zābaki un cimdi! Brr! Pavasaris no Gentes aizmucis! Jāgaida atpakaļ!

 

2012.gada 5.aprīlī

Mana landlorda grupas uzstāšanās kādā holandiešu TV šovā – viņš ir tas klarnetes pūtējs pa kreisi.

 

 

2012.gada 3.aprīlī

The Sunflower Post – varētu būt interesanti krāslaviešiem

http://thesunflowerpost.org/2012/04/02/my-home-is-my-little-paradise/

 

Šīs pašas dienas vakarā…

Atskatoties uz pirmo šeit pavadīto posmu

Ir piektdienas vakars – pirmais vakars šīs nedēļas laikā, kad nekas nenotiek. Ne vakariņas manās mājās (kā tas bija pirmdienas vakarā), ne itāļu vakariņas ar dažādiem pastas veidiem, brauciens uz kojām un pīrāga vešana (kā tas bija otrdien), pasākums un pārtijs Inženieru fakultātē (kā tas bija trešdien), vīna malkošana ar itāli (ceturtdien). Šodien nav ne ēstgatavošanas, ne iepirkšanās, ne pucēšanās, nekādu satikšanos un ciemošanos… Jo nedēļa bijusi tik spilgta un emocijām bagāta, ka uz piektdienas vakaru nekas pāri nepalika!:)

Ir uzrakstīts pirmais policy paper angļu valodā, kas latviski skanētu apmēram šādi: „ES lomas izvērtējums pilsoniskās sabiedrības iesaistē attīstības valstīs: Arābu valstu gadījums”. Ir izcepti divi pīrāgi, sagatavoti 10 trauciņi krēma brulē, siera salāti un rīsi ar banānu mērci. Ir pabūts pirmajā šī pavasara piknikā. Ir nostiprinātas attiecības ar tiem, ar kuriem sākotnēji likās, ka „nebūs pa ceļam”. Ir saņemts uzaicinājums piedalīties aušanas nodarbībā. Ir noskatīta pirmā filma flāmu valodā (beļģu ražojums) „Low Countries Studies” laikā un atsaukts atmiņā bērnībā lasītais „Halkberijs Fins” – tikai šoreiz tas bija filoloģijas kursa ietvaros un angliski.

Ir pabūts, piedzīvots, izbaudīts, paveikts, izsmaržots, nogaršots un sadarīts tik daudz kas! Un vēl – ar katru Gentē pavadīto dienu iemīlu šo pilsētu arvien vairāk un vairāk. Bet tagad priekšā divas daudzsološas pavasara brīvlaika nedēļas. Tot ziens!

 

2012.gada 30.martā

For all non-Latvian speaking friends: why I love Gent and Erasmus so much!

 

 

2012.gada 28.martā

Pirmsbrīvlaika noskaņās

Drīz pēdējie nododamie darbi tiks pabeigti, pēdējie materiāli izkonspektēti, un tad pilnībā varēs nodoties pavasara baudīšanai…

 

2012.gada 22.martā

Klasiskā mūzika

Rīts sācies ar koncertu mājās. Manam landlordam šovakar paredzēts koncerts akadēmijā (vakar viņš ar savu grupu piedalījās kādā Amsterdamas TV šovā), tāpēc jau no agra rīta viņš trenējas klarnetes spēlē, kas arī man dod iespēju atsvaidzināt savas klasiskās mūzikas maņas. Mocarta „Mazā nakts mūzika”, „Rekviēms”, Bēthovena „Elīze”, Baha „Tokāta re minorā”… tam klāt vēl nāk mutiski paskaidrojumi par katru skaņdarbu. Ir jauki atsvaidzināt savas pamatskolas laika zināšanas mūzikā, kā arī sākt rītu tik mierīgā, apgarotā noskaņā.

 

2012.gada 20.martā

Spring is in the Air!

Pēc garas, nogurdinošas lekcijas atnācu mājās (jā, šoreiz atnācu kājām, stumdama savu riteni, jo bija gadījusies tehniska ķibele, ar kuru acumirklī nevarēju tikt galā), sāku kārtot māju, izmazgāju veļu, uztaisīju ēst, sagatavoju iknedēļas ziņu lapu „Vietējai”, domāju, ka sākšu mācīties, bet nekā! Sākās sarakste facebook, tad sazinājos ar ģimeni, pēc tam ar kādu sen nedzirdētu draudzeni… Un jau nakts klāt! Ko lai saka, izmantošu Skārletas O’Hāras principu un teikšu tā: „Par visiem darbiem padomāšu rīt!” Bet, ja rīt būs tikpat skaista diena kā šodien, tad padomāšu par darbiem aizparīt! Bet… ups! Aizparīt, izskatās, ka būs itāļa dzimšanas dienas pārtijs…. Nu tad kaut kad vēlāk!

Gentē pavasaris sācies pilnā sparā. Šodien bija +17, centrā tika atklāta strūklaka, un pie ekonomikas fakultātes, kur man norisinājās lekcija, pamanīju pirmo ziedošo koku – tas sācis ziedēt sīkiem, violetiem ziediņiem. Skaisti. Pie centrālā kanāla pulcējas arvien vairāk cilvēku, parkos tiek rīkoti pirmie pikniki, un gaiss smaržo vienkārši burvīgi – pavasarīgi. Vadoties pēc Latvijas meteoroloģiskajiem apstākļiem, šķiet, ka jau ir vismaz maija vidus.

Runājot par mācībām, tad arvien vairāk sāk nepatikt viens mans izvēlētais kurss – European Economic Integration. Lai kaut kā pārlaistu garo lekciju, kur pasniedzējs rāda neizprotamus grafikus, diagrammas un ekonomikas moduļus, ar čehieti Moniku nolēmām sazīmēt ūsiņas vairākām Beļģijas amatpersonām (mums bija iedotas reklāmas lapiņas) un satērpt Monikas pīļpuiku-lineālu!

Toties cits ES kurss – EU Enlargement and Neighbourhood Policy ir ļoti profesionāli un labi veidots. Tiešām izbaudu lekcijas. Jāpiebilst, ka uz katru nodarbību ierodas dažādi vieslektori – gan Phd studenti, gan pasniedzēji un attiecīgo jomu eksperti – tiktāl bija no Bulgārijas, Lietuvas un Apvienotās Karalistes. Vienā citā kursā – Human Rights in Developing Countries – viespasniedzēji bija ieradušies no Peru un Ķīnas. Pasniedzēji šeit ir tālredzīgi un saprot, ka no viņu stāstītā vien mums ātri kļūtu garlaicīgi, taču vieslektori vienmēr mainās, un tādējādi kursos ienes jaunas, svaigas vēsmas.:) No otras puses, ir nepierasti, ka uz lekcijām nav jāgatavo kaut kas konkrēts, nav ne grupu darbu, ne prezentāciju kā Via.

Vakar atrakstīja draudzene no Uļjanovskas, ka maija vidū dodas uz Vāciju, un kādas dažas dieniņas ir noskaņojusies paciemoties arī Gentē! Savukārt lietuviešu kaimiņiene, ar kuru kopā dzīvoju, izskatās, ka taisās prom – meklē sev jaunu mājvietu no 1.aprīļa. Iemesls – neizskaidrojams!

 

2012.gada 19.martā

Rīts sācies ar Daniela Pavļuta sniegtās intervijas ārzemju ziņu kanālam AlJazeera noklausīšanos. Jāsaka, beidzot kaut kas iepriecinošs, paskatoties uz mūsu amatpersonām! Stāsts par Latviju – apmēram no 9.minūtes.

 

 

2012.gada 14.martā

Es nezinu, kur es šo dziesmu būšu dzirdējusi, bet kādā brīdī, sēžot un konspektējot par rasu segregāciju Amerikā, melodija pati atnāca pie manis un sāku dungot – “Next to me…”

 

 

2012.gada 11.martā – turpinājums

Neticami, bet jau pienākusi svētdiena. Ja Latvijā reizēm likās, ka trūkst laika visu darbu apdarīšanai, tad tagad, atskatoties uz Valmieras ritmu, varu teikt, ka man bija ĻOTI daudz brīva laika. Šeit ar 24/7 ir vairāk nekā nepietiekami! Šodien mācos un veltu laiku korespondencei ar draugiem. Jauki, ka, arī esot tālumā, par tevi netiek aizmirsts!

Vakar ar itālieti Costanzu bijām IKEA – milzīgā supermārketā, kur var atrast visu “mājai, dārzam un remontam” nepieciešamo – pasakaini iekārtotas istabas, virtuves un vannasistabas, atpūtas telpas un dažādi gan lieli, gan mazi nieciņi ikdienas dzīves vajadzībām. Arī cenas gana draudzīgas. Zūdījāmies, ka nevienai nebija līdzi fotoaparāta, jo tur tik tiešām varēja uztaisīt riktīgu fotosesiju. Kad nu tā, nolēmām vienkārši izbaudīt skaistās telpas, apsēdāmies uz karaliska izskata dīvāna un ēdām manis izcepto kūku. Un kas par to, ka pārējie cilvēki uz mums tā interesanti noraudzījās! Just for fun!:)

Atgriezušās centrā (braucām kā bezbiļetnieces; kontroli šeit nav gadījies sastapt ne reizi!), atklājām galveno shoppinga ielu. Jā, esmu šeit jau vairāk nekā mēnesi, bet Gente joprojām turpina pārsteigt, ik reizi izdodas atklāt jaunas vietas un lietas! Radās plāns kādai nākamās nedēļas dienai – doties izlūkot pavasara sezonas piedāvājumu.

No vakardienas Gentē sāka darboties atrakciju laukums. Kā jau pirmajā dienā – cilvēku straumes, taču ne tik daudz, lai mums neizdodos izmēģināt pirmās atrakcijas. Kur tas laiks, kad pabūts kādā trakā “amerikāņu kalniņā”! Tādēļ nolēmu mest sev izaicinājumu, un pirmo reizi dzīvē parakstījos uz kaut ko tik crazy – karuselim līdzīgu atrakciju, kur cilvēki tiek uzmesti vairāku metru augstumā un strauji griezti riņķī augšā-lejā, kājām gaisā.  Sajūta – it kā mēs būtu tikuši liela astoņkāja nagos, un tas ar visiem astoņiem taustekļiem ar mums spēlētos! Bet forši! Riktīgs kaifs!

Pēc atrakcijām devāmies uz ārkārtīgi omulīgu bāru, kurš atgādināja plašu dzīvojamo istabu. Atklāju vēl vienu garšīgu alus šķirni – Papagaei. Runājām par dzīvi, mācībām, kalām plānus brīvlaika otrajai pusei… iespējams, tiks īstenots Amsterdamas brauciens. Grieķi, kuri reizēm mums piebiedrojas, vakara gaitā arvien mēdz attālināties (arī šoreiz), līdz nonāk tiktāl, ka mums tiek uzgrieztas muguras un komunikācija noris vienīgi savā starpā.

Vēlāk – došanās uz klubu Pi-nuts, kur par velti var dabūt riekstiņus. Cilvēku šeit sestdienas vakarā bija gaužām maz. Tikai mūsu grupiņa un zviedrietes Jenny draugi. Vienam no viņiem (jau kārtējo reizi) skaidroju, ka Latvija ir vidējā no Baltijas valstīm, un mūsu galvaspilsēta ir Rīga, nevis Viļņa! Un jau kārtējo reizi tiku “atkosta” sarunas sākumā, proti, no pirmās minēšanas reizes viņam izdevās noskaidrot manu studiju jomu, kura it kā esot “ierakstīta” manā sejā. Nu nez vai…

Pārbraucot mājās vēlā naktī, nolēmu vēl ieturēt “launadziņu” – kapučīno un šokolādes maizīti. Šokolādes Beļģijā nekad nevar būt par daudz!:) Pat nakts vidū. Smakelijk!

 

2012.gada 11.martā

Atskats uz Briseles braucienu – Muzeju nakts un citi interesantumi

   

 

 

 

2012.gada 10.martā

Gara, gara diena…

Skatoties pulksteņa rādītājos un rakstot pēdējās piezīmes, neviļus sāku dungot Prāta Vētras meldiņu „Gara, gara diena…”

Tik tiešām, ja paraugās uz pēdējiem notikumiem detalizētā laika līknē, tad atliek vien nopūsties un teikt: „Riktīgi gara, gara diena…”

8.marts

pl.12:45 – tikšanās pie lētā supermārketa Colruyt, lai sapirktu visu vajadzīgo vakariņām.

pl.17:00 – beidzas pēdējās lekcijas, dodos uz Sieviešu dienas ieskandināšanu nelielā Centrālaustrumeiropas ļaužu bariņā, kurā ietilpstu es, meitene no Daugavpils, no Ukrainas un uzbeku puisis. Malkojam kakao, ēdam šokolādes kēksus, šokolādes tāfelītes, vafeles un dzeram šokolādes liķieri. Kad vēl atļauties tik pamatīgi pagrēkot saldumu ziņā, ja ne 8.martā! Saņemam pušķus (katrai ziedu krāsa pieskaņota kleitas tonim) un bučas. Skaisti!

pl.19:00 – laiks doties uz Ice skating!

pl.21:30 – esmu atbraukusi uz kojām, taču pārējo vēl nav. Kavējot laiku, dodos pie savas krievu izcelsmes Somijā dzīvojošas draudzenes, dzeram tēju ar medu un runājam par dažādiem sievišķīgiem nieciņiem.

pl.22:00 – palēnām sarodas visi pārējie. Gottingen koju 3.stāva virtuvīte ir mūsu iecienītākā pulcēšanās vieta. Lai arī no malas visas virtuves izskatās vienādas, tomēr šai piemīt sava īpaša aura, un no šejienes mēs nekad nejaudājam iziet ātrāk par diviem naktī.

pl.22:30 – Muzaffar (uzbeku puisis) ķeras pie cāļa gatavošanas, mēs ar Sashu (somieti) griežam dārzeņus, citi vāra rīsus un klāj galdu. Citi vienkārši sarunājas un korķē vaļā vīna pudeles. Čalošana pieņemas spēkā.

pl.23:30 – sēžamies pie galda. Lai gan sākumā bija paredzēts, ka būsim ap desmit cilvēkiem, sanācis uz pusi lielāks skaits, tāpēc tiek ienests papildus galds un krēsli, lai visi varētu sasēsties. Grieķi bauda vakaru savā nodabā, itāļi un beļģi strīdas par valodas jautājumiem, daži stāsta smieklīgus atgadījumus iz savas dzīves, kāds vienkārši sūkstās, ka vīns ir pārāk skābs. Vakara „nagla” izrādās kāds ukrainis/grieķis, kurš ne lūgts, ne aicināts ierodas uz mūsu vakariņām, ēd mūsu pārtiku, pieprasa papildporciju, izbīda nabaga Muzaffaru no krēsla, stāsta jokus, kuri nevienam nešķiet smieklīgi un vienkārši krīt visiem uz nerviem. Nevienam tāda uzvedība nepatīk, taču visi esam pārāk pieklājīgi, lai cilvēku izraidītu prom.

9.marts

pl.02:00 – dodamies mājās. No kojām uz manu dzīvesvietu esmu atklājusi īsāku ceļu. Vāciete Tanja dzīvo manā apvidū.

pl.02:45 – dodos pie miera.

pl.06:10 – ceļos – brokastis, duša, skype. Rodas iedvesma sākt kārtot māju, līdz lekcijām pagūstu vēl divreiz aizbraukt iepirkties.

pl.11:30: sākas lekcijas, vēl aizeju uz konsultāciju, lai vienotos par esejas tēmu. Esejas deadline jau marta beigās!

pl. 17:00 – pārrodos mājās. Bija domāts, ka šodien pie manis sanāks daži cilvēki uz tēju. Lai gan plāni mainās, tik un tā nolemju ķerties klāt cepšanas darbiem. Top ābolu-banānu pīrāgs. Tie, kuri zina manu ēst gatavošanas prasmi, sapratīs, kāpēc es biju pamatoti lepna par gala iznākumu. Bet tiešām, neskatoties uz kefīra, krējuma iztrūkumu (krējuma vietā jālieto jogurts) un dažu citu produktu specifisko garšu, iznāca diezgan garšīgi! Pacienāju savu landlordu, bet rīt paņemšu līdzi uz kojām. Nebūšu taču tik ēdelīga, lai pati visu notiesātu!

pl.20:00 – skype sarunas.

pl. 22:00 – skype čats. Reizēm (pat ja tas ir piektdienas vakars,) ir jauki nekur neaiziet, bet veltīt vakaru sev, sarunām ar ģimeni un draugiem.

pl.24:00 – avīžu lietu sakārtošana un bilžu šķirošana, koriģēšana… Tējas dzeršana.

10.marts

pl. 01:00 – bilžu šķirošana turpinās. Tiek malkota jau otrā tējas tase.

pl.02:00 – ziņu lasīšana, dažādu materiālu pārskatīšana, sakārtošana, nevajadzīgā izmešana… Rodas doma, ka laikam jādodas pie miera.

pl.02:50 – beidzot līdīšu migā! Ar labu nakti! Slaapwel!

 

2012.gada 7.martā

Smejies vai raudi!

Pa loga rūti sitas lietus lāses… Dzeru ābolu tēju, piekožot Nutellas maizīti, lasu Haklberija Fina fragmentus rītdienas „American Culture” lekcijai un priecājos, ka šodien nekur nav jālien…

Ja vienubrīd likās, ka mācību apjoms būs mazāks nekā Via, tad tagad nākas vien atzīt savu sakāvi šajā apgalvojumā un sacīt – lai arī mazāks, tomēr daudz, daudz sarežģītāks, pamatīgāks un attiecīgi arī laikietilpīgāks. Tāpat jūnijā pirmo reizi studenta dzīvē izbaudīšu, ko nozīmē īsta sesija.

Ne visi kursi ir tik vienkārši kā minētais (var teikt – amerikāņu literatūras kurss). Uz rītdienu ir jāizlasa un jāizkonspektē vesels lērums par ES lietām – „EU budget support for developing countries, budget support for fragile countries, civil society opinion about EU enlargement process”, un tā tālāk un tā joprojām…

Tam visam klāt vēl jātiek galā ar gluži sadzīviskām ķibelēm – aizvakar sāka pilināt no radiatora, un uz grīdas sakrājās pamatīga peļķe… tagad kādu dienu būs jādodas prom, lai speciālists varētu problēmu atrisināt… ieslēdzu veļasmašīnu, bet visā mājā atslēdzās elektrība, jo izsita korķus… stāvēju pārdesmit minūtes pie bankomāta būdiņas, nevarēdama tikt iekšā, jo šeit var ieiet tikai tad, ja ir beļģu bankas karte…

Bet, kad visas nebūšanas veiksmīgi atrisinātas, tad gribas vienīgi pasmaidīt…

Pasmaidīt (un pat smieties) gribas arī par vairākām amizantām situācijām, kas pirmajā brīdī (vismaz iesaistītajām pusēm) noteikti šķiet gana dramatiskas… Piemēram, svētdien, vairāk nekā pusi dienas bijām iesprostoti mājās… Neviens nevarēja tikt ne iekšā, ne ārā… Stāsts ir šāds – astoņos no rīta pēc Muzeju nakts apmeklēšanas Briselē mājās pārradās mana lietuviešu kaimiņiene (kopā ar marokāņu puisi Hamidu, kurš pārvalda tikai franču valodu, savukārt lietuviete to nezina… labi, bet tas ir cits stāstsJ). Viņi nesaudzīgā veidā mēģināja atvērt durvis, bet nevarēja… mēģināja tik ilgi, līdz atslēga iesprūda. Tad nācās celties manam landlordam, viņš durvis mēģināja atvērt no iekšpuses, bet kaut kas slēdzenē nočirkstēja un acīmredzot salūza… Viņš devās pie loga, lai nomestu Hamidam lejā kādus instrumentus, ar ko durvis atvērt. Neizdevās… Ko darīt… abus balodīšus aizsūtījis prom, zvanīja savam tēvam, kurš pēc kāda laika ieradās, lai uzlauztu durvis un mēģinātu ierīkot jaunu slēdzeni…

Lieki piebilst, ka vakarā viesistabā noritēja ilga saruna, kuras laikā mana kaimiņiene tika nostādīta ultimāta priekšā – vai nu kravāt savas mantiņas un doties prom vai mainīt savu uzvedību, sākot visu no jauna (ne jau atslēgas sakarā, bet par visām pēdējā laika izdarībām). Progress ir acīmredzams – viņa kļuvusi kārtīgāka, komunikablāka, draudzīgāka, kas dzīvošanu vienā mājā neapšaubāmi padara jaukāku.

————

Nupat sapratu, ka ne par ko negribētu dzīvot Indijā, laikam pat aizbraukt ceļojumā ne, un patiešām priecājos, ka mācos tik civilizētā zemē kā Beļģija. Lai arī daudziem “vecā Eiropa” šķiet pārāk garlaicīga un pierasta, tomēr ikdienā tam ir ļoti daudz plusu.

 

2012.gada 5.martā

Šis ieraksts būs “ne pa tēmai”, taču salīdzināšanās perspektīvā gan īsti vietā. Beļģijā, kuras teritorija ir nieka 30 km2, dzīvo aptuveni 11 miljoni iedzīvotāju. Latvijas 64 km2 mīt vien divi miljoni, taču arī šis skaits turpina ar katru dienu sarukt… Uzgāju rakstu “Izmirstošā Latgale“, un, sēdēdama studentu apdzīvotā pilsētā, kurā sarunas un smiekli neapklust gandrīz ne mirkli, nevaru aptvert, ka mājās (Latvijā, Latgalē) notiek kaut kas tāds. Skumji…

 

2012.gada 1.martā

Belgium for Dummies!

Enjoy!

 

 

2012.gada 29.februārī

Par akadēmiskām un mazāk akadēmiska rakstura lietām

Šķiet, pienācis laiks nedaudz uzrakstīt par akadēmiskām būšanām un nebūšanām. Šodien beidzot pienāca tā diena, kad man tapa skaidrs mans kursu saraksts. Tātad semestra laikā mācīšos šādus priekšmetus:

–         EU Enlargement and Neighbourhood Policy

–         Human Rights in Developing Countries

–         EU International Development Policy

–         American Culture

–         European Economic Integration

–         History of World Politics (Cold War).

Lai gan man izsenis bijusi neliela „alerģiska reakcija” pret visiem ar ES saistītiem jautājumiem (pateicoties kādam ar ES jautājumiem saistītam kungam), pēdējo nedēļu laikā pārliecinājos, ka „alerģija” ir ārstējama, proti, viss atkarīgs no tā, kādas mācību metodes tiek izmantotas. Pagaidām man vislabāk patīk „EU Enlargement and Neighbourhood Policy”. Pirmkārt, pasniedzējai ir īsts lektores talants, otrkārt, piesaista apskatāmie jautājumi, treškārt, ir interesanti vērot, kā bieži vien vietējie studenti (turklāt maģistrantūras programmu) brīnās par daudzām, manuprāt, vienkāršām lietām: piemēram, pasaules sadalījumu aukstā kara laikā, viņi nezina, ar ko atšķīrās PSRS valstis no Padomju Savienības satelītvalstīm, kā arī kāds ir ES struktūrfondu izmantojums.

Visi kursi, izņemot „Cold War” ir paredzēti maģistrantūras studentiem, kas turklāt vēl specializējas ES jautājumos. Arī lielākā daļa manas fakultātes Erasmus studentu mācās maģistrantūrā. Taču, sakot, ka līmenis šeit ir ļoooti sarežģīts, es melotu. Protams, ir daudzi specifiski, padziļināti kursi, kurus, pirmo reizi apmeklējot, sapratu, ka nebūs pa spēkam, un bez žēlastības izsvītroju tos no sava mācību līguma saraksta. Taču manis izvēlētie kursi ir pat ļoti ok.

Varbūt tāds ir tikai pirmais iespaids (vietējie beļģu studenti biedē, ka eksāmeni ir ļoti sarežģīti un nāksies krietni vien pasvīst, lai tos nokārtotu), taču šķiet, ka mācīties Gentē ir vienkāršāk nekā Via. Vismaz mazāk laikietilpīgi. Šeit lekcijas, ir pamatīgi lasāmie gabali, kurus izmantot, lai gatavotos eksāmeniem, dažos kursos jāraksta esejas. Taču līdzšinējā akadēmiskajā dzīvē bija pierasts strādāt daudz, daudz vairāk… Šķiet jocīgi, ka uz nodarbībām nekas nav jāgatavo – ne grupu darbi, ne prezentācijas. Taču vietējie tik un tā sūdzas, ka daudz jāmācās… Redzēs, kāds būs eksāmenu laiks…

Turpinot akadēmiska rakstura pārdomas, pievērsīšos pasniedzējiem. Pasniedzēji ir ļoti jauni (trīs no tiem tikai nupat pabeiguši doktorantūru, un nav vēl pat sasnieguši 30 gadu vecumu), pozitīvi noskaņoti (šī vārda visās nozīmēs) un saskarsmē ar studentiem diezgan neformāli (pirmajā nodarbībā likās jocīgi, ka pasniedzējs stāsta materiālu, sēžot uz galda, un, klausoties studentu diskusiju, dzer kolu no pudeles un uzkož burgeru). Bet kas man patīk vislabāk – profesori šeit nav tik profesoriski (jeb, citiem vārdiem, akadēmiski) kā Latvijā, šeit viņi vairāk pietuvināti reālajai dzīvei un nelidinās akadēmiskajos mākoņos!

Šeit katram – gan studentiem, gan pasniedzējiem – ir strikti nodalīta „darba jeb skolas dzīve” un „privātā dzīve”. Jau atkal, varbūt es kļūdos, bet studenti nešķiet esam tik noslogoti kā Latvijā (vai vismaz dažās Latvijas augstskolās). Maģistrantūras programma ir tikai vienu gadu, un šajā semestrī, piemēram, maģistrantūras studenti apgūst tikai divus priekšmetus, kā arī gatavo noslēguma darbu… Taču neviens no tiem, ar kuriem esmu runājusi, maģistra darbu vēl nav sācis rakstīt… Ir jauki, ka šejienes akadēmiskā dzīve ļauj neiespringt.

Mācību materiāli ir dārgi… Par laimi, kursos, kurus esmu izvēlējusies, pasniedzēji saprot, ka studenti ir trūcīga tauta, tāpēc viņi materiālus ieskenē, regulāri tos ievietojot augstskolas sistēmā, kas ir gandrīz identiska Via e-punktam. „American Culture” kursā gan bija jāpērk pamatīgs materiālu kopums, samaksājot 5 EUR (cik beļģi ir nepraktiski! Viss tiek printēts tikai uz vienas lapas puses palielinātā versijā!), arī „Cold War” bija nepieciešama grāmata, taču veiksmīgi to izdevās aizņemties no vienas čehu meitenes.

Kas vēl pa šo laiku ir risinājies… ir apmeklēts „International Dinner” pasākums, kur varēja izmēģināt vismaz 15 dažādu valstu (arī gana eksotisku – Meksikas, Peru Vjetnamas, Ķīnas, Uzbekistānas) nacionālos ēdienus… Tiesa, nesapratām, kāpēc Latvijas pārstāvjiem ierādīja vietu blakus Sīrijai, bet brāļus lietuviešus nodalīja, piešķirot viņiem vietu ar Turciju… Reizēm beļģiem nav nekādas loģikas!

Ir iepazīti vietējie beļģu studenti, kuri mācījušies Slāvu lingvistiku, un iemēģināts ar viņiem komunicēt krievu valodā. Jāsaka – beļģiem šajā ziņā ir potenciāls!

Ir nosvinēta jaunās Erasmus draudzenes polietes Martas dzimšanas diena un nolemts nedoties ceļojumā uz Parīzi, ko rīko Erasmus studentu asociācija. Pagaidīsim siltāku laiciņu, un sarīkosim nelielas grupiņas ekskursiju uz Eiropas meku!

Vēl ir saprasts, ka pat gaužām slikts pavārs (attiecinot to uz sevi) Rietumeiropā badā nepaliks. Veikalu plaukti ir pilni ar dažādiem jau gataviem ēdieniem (cik tie ir veselīgi, tas ir cits jautājums), ko tikai ielikt mikroviļņu krāsnī. Arī cenas ir samērā pieņemamas, daudzus produktus var pat nopirkt lētāk nekā Latvijā.

Un vēl šajā sestdienā Briselē risināsies Muzeju nakts pasākumi. Tā ka brīvdienas solās būt interesantas!

 

2012.gada 26.februārī

Skaistā Gente

Kāds laiciņš pagājis, un nu jau tapušas arī pirmās bildes. Lai gan pēc kalendārā laika skaitīšanas oficiāli vēl ir ziema, tomēr Gentē gaiss smaržo daudz pavasarīgāk nekā tas būtu Latvijas klimatiskajos apstākļos.

          

Ar ko Gente ir īpaša… Laikam jau ar savu dažādību, viduslaikiem raksturīgo arhitektūru (lai gan, kā uzzinājām, aiz daudzu senatnīgu ēku fasādes slēpjas modernas, 21.gadsimtam raksturīgas telpas – proti, ārēji saglabāts ēkas vēsturiskais izskats, taču iekšpusē ierīkota moderna viesnīca ar neskaitāmiem liftiem, stikla logiem un durvīm, elektroniskām iekārtām un dažādām citām ekstrām), īstas studentu pilsētas noskaņu, kā arī neskaitāmiem pasākumiem un aktivitātēm, kas atbilst jebkurai gaumei, vecumam un maciņa biezumam…

 

2012.gada 22.februārī

Veloattiecības sākušās…

Nupat kļuvu par oficiālu velobraucēju Gentē! Īstenoju savu pirmo braucienu līdz pilsētas centram un priecājos par to gluži kā bērns, kas saņēmis sen kāroto konfekti!

Vēl vakar domāju, ka man nebūs lemts kļūt par velobraucēju… nesanāca un viss! Bet kāds cilvēks ieminējās, varbūt man gluži vienkārši neizdodas tāpēc, ka ritenis ir salūzis. Un – lai cik muļķīgi neizklausītos – viņam izrādījās taisnība.

Tāpēc jau no rīta devos pie sava landlorda ar lūgumu atrast vainu. Izrādījās – bremzes nedarbojas, ātrumi nepārslēdzas, un vēl ir visādas citas nebūšanas. Tāpēc man tika piešķirts jauns ritenis, pirms tam to nedaudz savedot darba kārtībā.

Un nu tagad turpināšu riteņot! (neveikla bilde sanākusi, bet gan jau būs labākas!)

————————

Kādā no iepriekšējiem ierakstiem minēju, ka Erasmus laikā ir ļoti viegli iepazīties. Izrādās – tas ir vēl vienkāršāk nekā domāju. Vakar mūsu bariņam (kas arvien paplašinās) radās ideja aiziet uz kādu no pilsētā notiekošajiem koncertiem. Visi bija ar riteņiem, izņemot mani un vēl vienu krievu izcelsmes somieti. Līdz ar to visi aizbrauca, bet mēs tikām atstātas ar karti, lai atrastu vajadzīgo vietu. Kādā brīdī, kad lūkojāmies kartē, piebrauca viens beļģis… vēlējās mums palīdzēt atrast pareizo virzienu. Tā nu vārdu pa vārdam, un tikām uzaicinātas uz alus/vīna glāzi kādā jaukā, senlaicīgā bārā… Rezultātā palikām bez koncerta, bet ar jauniem kontaktiem! Arī tā gadās!

P.S. Beidzot esmu nobildējusi māju, kurā dzīvoju!

 

2012.gada 21.februārī

“Pasauli redz no tās vietas, kur stāvi…”

Erasmus laikā visas lietas apgriezušās kājām gaisā – nakts nomainījusi dienu, brokastis tiek ieturētas gandrīz vai pusdienu laikā, pusnaktī tiek risinātas intelektuāla rakstura sarunas par eiro zonas krīzi, nododamie darbi avīzei kavējas par vairākām dienām, līdz redaktore sāk uztraukties, kur esmu pazudusi, cieš sarakste ar tuviem un tāliem draugiem, un sekošana Latvijas dzīves notikumiem – kā politikā, tā ekonomikā un kultūrā – tiek samazināta līdz minimumam.

No rīta netīšām uzgāju kādu Erasmus studijām veltītu rakstu, kas piesaistīja manu uzmanību galvenokārt jau ar savu virsrakstu – „Pasauli redz no tās vietas, kur stāvi”. Un šeit nu jāpiekrīt – vai nu tas patīk vai ne – pasaules un notikumu epicentrs atrodas tajā valstī un pilsētā, kur konkrētajā brīdī esi Tu pats. Un mans epicentrs jau gandrīz divas nedēļas atrodas Gentē.

Pa šo laiku pagūts tik daudz kas…

1) apmeklēti pārdesmit priekšmeti, lai izraudzītos spējām un interesēm atbilstošākos. Tiesa, mans kursu saraksts joprojām atrodas tapšanas stadijā… pagaidām esmu izvēlējusies apgūt „European Neighbourhood and Enlargement Policy”, „EU International Development Policy”, „History of World Politics (Cold War)” un „Human Rights in Developing Countries”. Visi, izņemot „Cold War”, ir maģistrantūras programmas kursi tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bakalaura līmenī lekcijas tiek piedāvātas tikai flāmu valodā. Tajā pašā laikā no Via Pol programmas direktores saņemts ieteikums/brīdinājums „neņemt maģistrantūras kursus, lai izvairītos no izkrišanas eksāmenos ar visām no tā izrietošām sekām”… Un ko nu, cilvēk, tu lai dari, kad atrodies šādas dilemmas priekšā?!

2) veikta pārtikas krājumu papildināšana un dzīvojamās telpas „uzprišināšana”. Vakar mūsu bariņam (tajā ietilpst čehiete, vāciete, itāliete, turciete, zviedriete, vairāki poļi, beļģi no valsts franciski runājošās daļas, uzbeks, kura vārdu es nespēju iegrāmatot savā atmiņā, grieķiete, vjetnamietis un ķīniete (raibum raiba kompānija, vai ne!?) bija kolektīva iepirkšanās tūre. Nolēmām doties izlūkos uz Beļģijas lētāko supermārketu Colruyt, taču neiedomājāmies, ka piedāvājums būs tik plašs un vajadzību tik daudz, un ka tajā pašā laikā veikalā nevarēs iegādāties iepirkumu maisiņus… Rezultātā no veikala izkūleņojām, apkrāvušies ar vairākām kartona kastēm un uzriktējuši tās uz velosipēdiem; droši vien izskatījāmies varen smieklīgi. Jā, reizēm arī kopīga iepirkšanās tūre var izvērsties par gana jautru pasākumu!

3) otro reizi satikta mājas kaimiņiene no Lietuvas. Nezinu, kur viņa pazūd augām dienām un naktīm, taču izskatās, ka pēc kontaktēšanās pārāk nealkst. Ja ne, tad ne!

4) pabraukāts ar autobusiem „par brīvu”. Vai nu Beļģijā ir slinki kontrolieri vai arī tieši otrādi – izveidojies ļoti augsts uzticības līmenis cilvēkiem. Pagājušajās brīvdienās lija, bija auksti, un līdz mājām labs gabals ejams. Tā kā ne Antverpenē, ne Gentē ne reizi nebija gadījies sastapt kontroli (izņēmums ir vilcieni, kur biļetes tiek pārbaudītas gandrīz katra brauciena laikā), nolēmām ar dažiem draugiem pabraukt „pa zaķi”. Veiksmīgi! Taču, ja tas kļūst par ieradumu, tad gan vairs nav forši. Kā saka – visam ir savas robežas!

5) pabūts skaistā piejūras pilsētā Bruges (Brige), kas kā vēsta avoti, „tiek uzskatīta par vienu no Eiropas skaistākajām pilsētām, kas vēsturiski bijusi svarīgs osta un mežģīņu ražošanas centrs, slavena ar daudzajām šokolādes ražotnēm, savukārt mākslas vēsturē zināma kā Hansa Memlinga un Jana van Eika mītnes vieta”. Nevar noliegt, pilsētai (kā ikvienai Beļģijas vietai) piemīt savs īpašs šarms, taču laikapstākļi ekskursijai izvērtās gaužām neveiksmīgi – bija vējains un lietains. Tāpēc nolēmām, ka šeit būs jāatgriežas vēlreiz, taču tikai pavasarī!

6) saņemts voucher, lai varētu pieteikties otrā līmeņa flāmu valodas kursiem augstskolas valodu centrā, un piedzīvota pamatīga vilšanās, kad paziņots, ka visas vietas grupā jau ir aizņemtas. Man tik ļoti bija iepatikusies flāmu valoda, ka gribēju turpināt to apgūt nu jau padziļinātā līmenī, bet še tev! Nu ko, laikam nebija lemts!:(

7) apmeklēts Speed Date pasākums un Traffic Light Party, kur iepazinos ar vēl citiem latviešiem un vairākiem krieviem. Tovakar saziņai angļu valodā tika pateikts „attā!”

Šodien veltu dienu sev – korespondences atjaunošanai ar draugiem un kolēģiem, mācību materiālu un avīžu lietu sakārtošanai, Interneta ziņu lasīšanai, ēšanai un čatošanai… vakar un šodien brīvs no skolas, jo beļģiem ir tā saucamais „Spring break”, kas, tulkojot no flāmu valodas latviski, skanētu kā „Krokusu brīvdienas”.

Bet priekšā tik daudz aktivitāšu – vakarā koncerta un bāra apmeklējums, kādā no nākamajām dienām filmu vakars ar draugiem, dzimšanas dienas svinības, International Dinner un Flag Party. Tam visam klāt nupat vēl uzzināju, ka marta sākumā tiek plānots Erasmus studentu brauciens uz Parīzi! Eh, garlaicīgi nudien nav!

 

2012.gada 14.februārī

Beļģu alus un Baltijas ekonomika

Esmu sākusi veidot Beļģijā noprovēto alus veidu sarakstu (pēc dažu jauno draugu domām – sen jau bija laiks:)). Tātad līdz šim izdzerti šādi alus kausi:
1)    Hoegaarden
2)    Lambic
3)    Jupiler
4)    Rodenbach
5)    Kriek – ļoti neparasts, ķiršu alus
6)    De Dulle Griet
7)    Trollebier
8)    Llokker
9)    Chimay

    

     

  

Nav daudz, bet vēl priekšā veseli pieci mēneši. Tiesa, vai izdosies izgaršot visus 500 veidus, gan nezinu… Taču, nekad nesaki nekad!:)

Vakar Gentes studentu apvienība ESN Gent rīkoja Welcome week pirmo pasākumu – Pub Crawl, kura ietvaros bija iespēja degustēt piecus dažādus alus veidus. Kā īsti alus pazinēji, devāmies no viena kroga uz otru, un, ja sākumā labprāt ņēmām pretī to, ko deva, tad beigās ar ekspertu cienīgu vērienu jau jautājām pēc konkrētiem alus veidiem. Rezultātā izdevās izmēģināt vienu no retākajiem beļģu alus veidiem – Kriek Liefmans.

Par lekcijām joprojām nekādas skaidrības. Tikai šodien sapratu, cik sarežģīts plānojums ir manai fakultātei. Četratā meklējām vienu auditoriju, vaicājām pārdesmit sastaptajiem studentiem, bijām iegājuši pat sekretariātā, bet neviens nespēja norādīt pareizo virzienu. Kad beigās atradām, izrādījās, ka lekcija šodien nenotiek… pasniedzējs par to bija paziņojis e-pastiski… vienīgi joks tāds, ka paziņojums bija atsūtīts flāmu valodā.

Izskatās, ka man ticis galīgi švaks badijs. Sagaidīt viņš mani nevarēja, jo tikai svētdien atbrauca no Vācijas, bet bija pārāk noguris, lai tiktos (lai gan pirms tam bijām vienojušies par tikšanos), un arī tagad ir kā akā iekritis. Laikam būs jāiztiek bez draudziņa, lai gan pirmajās dienās tik tiešām būtu noderējis…

Un kas vēl pozitīvi pārsteidz… mans landlords interesējas par Baltijas valstīm, īpaši Latviju. Vakar divos naktī mums iesākās interesanta saruna par Baltiju, Eiropu, ekonomiskajiem procesiem un to savstarpējo ietekmi. Izrādās, viņš lasa kādu flāmu rakstnieka grāmatu, kur atspoguļota ekonomiskā revolūcija Baltijā – sākot ar 90-to gadu transformāciju, ekonomiskā burbuļa plīšanu 2008.gadā, krīzes sekām un iespējamo nākotnes ainu… Ko lai saka, nav slikta saruna nakts vidum!:)

 

2012.gada 12.februārī

Pirmie draugi un iespaidi

Welcome Days veiksmīgi noslēgušās ar aptuveno kursu izvēli, oficiālo dokumentu sakārtošanu, Gentes Universitātes pilntiesīga studenta kartes saņemšanu un jā… arī ar daudzām jaunām draudzības saitēm.

Erasmus laiks neapšaubāmi ir viens no labākajiem jaunu kontaktu dibināšanas, jaunu draugu iegūšanas veidiem (un to es saku jau tagad, pēc dažu dienu pieredzes). Kad cilvēks pie cilvēka pieiet un gluži vienkārši uzsāk sarunu. Bez aizspriedumiem, priekšrakstiem un normām.

Esmu nokļuvusi raibum raibā kompānijā – ar čehiem, poļiem, zviedriem, itāļiem, turkiem, grieķiem, ķīniešiem, uzbekiem un vjetnamiešiem. Un tā vien šķiet, ka šī kompānija ar katru dienu paplašināsies. Vakar bija interesants vakars – mēs, četras meitenes, izdomājām, ka gribam ieturēt kopīgu maltīti. Sak, vienam pašam ir garlaicīgi. Tā kā visi veikali Beļģijā darbojas vien līdz sešiem vakarā, ar skubu iepirkāmies, lai pēc tam dotos uz kojām gatavot. Tā kā neviena no mums nav izcila „pavāre”, tad vienbalsīgi nolēmām pirkt vienkāršākos iespējamos pārtikas produktus. Pasta ar kečupu un sarīvētu sieru+vīns = tipiskas studentu vakariņas.

Taču tik vienkārša mūsu maltīte nebūt nebija.

Kura tauta ēdiena ziņā ir visdāsnākā? Nu, protams, aziāti. Tikām sacienāti ar ķīniešu un vjatnamiešu labumiem (daudz, daudz rīsu), ar grieķu salātiem, un nebeidzām brīnīties par viņu apņēmību… Ko lai saka, ķīniešu ēstgatavošanas rituālu nebūt nevar salīdzināt ar slinko eiropiešu gatavošanas paradumiem.

Pēc bagātīgās maltītes sekoja ilga un kaislīga kāršu spēle, kur savukārt lieliski izpaudās grieķu temperamentīgais raksturs.

Šodien no sava landlorda saņēmu velosipēdu. Kājāmgājēji Gentē ir ārkārtīgi reta parādība, savukārt velobraucēju ir papilnam. Un tā nu es nolēmu mēģināt pievienoties viņu pulkam… Mēģināt, jo uz velo tā pa īstam nav sēdēts kopš agras bērnības. Vispirms iebraucu kādas mašīnas sānā, tad gandrīz ieskrēju sienā, bet pašās beigās jau iznāca tīri labi. Ietrenējos. Vēl tikai jāiemācās nobremzēt:) Tad vispār būs ideāli! Varēšu stūrēt pati savu velo.

Beidzot arī satiku savu mājas kaimiņieni – lietuvieti Astu, kura uz vairākām nedēļām bija pazudusi no redzesloka… gluži kā akā iekritusi. Bet nu radās izdevība iepazīties. Cilvēku labi nezinot, par viņu nevar teikt neko sliktu, taču simpātijas līdz šim neradās… nu nav glīti nospert no manas istabas miskasti un mīksto krēslu! Redzēs, kā būs tālāk…

Rītdien jau pirmās lekcijas. Tiesa, mācību grafiks vēl izskatās ļoti nenoteikts. Turpretī pasākumu plāns pat ļoti stabils un plašs.


2012.gada 10.februārī

Ierašanās Gentē

„Laiks skrien vēja spārniem” – „nodilis”, bet arvien trāpīgs teiciens, kas lieliski raksturo dažu pēdējo dienu notikumus manā dzīvē.

Esmu pamājusi „attā” Antverpenei un veiksmīgi ievākusies Gentē – skaistā, vēsturiskā flāmu pilsētā, kas pēc vietējo domām, ir ļoti maza, taču man ar saviem mērogiem radīja pamatīgas galvassāpes… Ieliņas ir mazas un šauras, visas šķiet esam vienādas, autobusos netiek norādītas pieturas, un lielai daļai vietējo nav ne jausmas, kas kurā pilsētas daļā atrodas… nemaz nerunājot par to, ka viņi varētu zināt ielu nosaukumus.

Šorīt manas gaitas Gentē iesākās ar īstu orientēšanās maratonu. No mājām izgāju īsi pēc septiņiem, lai 8:20 veiksmīgi nokļūtu satikšanās vietā ar pārējiem apmaiņas studentiem. Taču pulkstenis rādīja 8:10, kad es vēl tikai atradu autobusu… turklāt vispirms nepareizo:( Par laimi, brauciens izrādījās īss, un tikšanos nokavēju par nieka 10 minūtēm… Toties satiku divus valodu kursu biedrus no Antverpenes, kuri šajā semestrī arī mācīsies Gentē. Jauka atkalredzēšanās.

Pēc kafijas sākās pirmā „Welcome Days” diena. Vispirms informatīvā daļa. Nepārspīlēšu teikdama, ka prezentāciju skaits tuvojās teju 30. Mūs apgaismoja par reģistrēšanos un studenta kartes saņemšanas noteikumiem, par uzturēšanās atļaujas iegūšanu (katru no apmaiņas studentiem atnāks apciemot policija, lai pārbaudītu, vai mēs tiešām dzīvojam norādītajā adresē). Tikām izglītoti par atkritumu šķirošanas nosacījumiem, publiskā transporta sistēmu Gentē un Beļģijā kopumā, bibliotēku lietām un sodu, kas draud par plaģiātismu akadēmiskajos darbos. Un vēl un vēl, un vēl… Nezinu vēl kā, bet to visu būs jāmēģina sagremot.

Pēc tam tikām iepazīstināti ar savas fakultātes pārstāvjiem un pārējiem Erasmus studentiem. Interesanti, ka pirmajā semestrī Sociālo zinātņu fakultātē mācījās 75 apmaiņas studenti, bet šajā semestrī būs vien 25 (skat.bildē).  Kopumā fakultātes studentu skaits tuvojas 2000, lieki piebilst, ka augstskolā ir ap 33 000 studentu, bet visās pilsētas augstākajās mācību instancēs – gandrīz 60 000.

Uz šī fona Latvija liekas esam tāda knīpa! Šodien, runājot ar vienu beļģu studenti, vienojāmies, ka mēs varētu atdot Beļģijai daļu Latvijas teritorijas, bet beļģi mums savukārt – daļu savu iedzīvotāju… lai iedzīvotāju skaita starpība kaut nedaudz izlīdzinātos… Daudzi vietējie brīnās, kā tas ir, ka Latvijas 64 km2 ir ap diviem miljoniem iedzīvotāju, bet Beļģijas 30,528 km2  mazajā teritorijā dzīvo veseli 11 miljoni.

Rīt otrā „Welcome Days” daļa – neformālā informācija, kuras nodošana ir ESN Gent (studentu apvienības) pārziņā, tostarp ekskursija pa pilsētu, iespēja kļūt par ESN biedru un piedalīties daudzās jo daudzās aktivitātēs!

Un vēl… kur es šeit dzīvoju… esmu atradusi jauku mājvietu Dampoort stacijas apkaimē. Lai gan visi saka, ka tas ir ļoti tālu, līdz centram no šejienes minūtes divdesmit, ar velosipēdu vēl jo mazāk, bet riteņbraukšana lai paliek pavasarim! Dzīvoju pie ļoti jauka landlorda, kurš pēc profesijas ir mūziķis (spēlē klarneti) uzstājas koncertos, pasniedz mūzikas stundas. Pēc šķiršanās ar draudzeni jau vairākus gadus viņš izīrē dažas savas istabas ārzemju studentiem. Vēl šeit dzīvo divi kaķi, kuru vārdus nespēju iegaumēt, bet kuri ir ļoti amizanti un jā… arī muzikāli… vakar, ieturēdama maltīti, noklausījos veselu 20 minūšu sēru dziesmu par to, ka nelaižu abus peļu junkurus laukā. Bet nedrīkst!

 

2012.gada 26.janvārī

Gatavojoties flāmu valodas eksāmenam…

Rīt flāmu valodas eksāmens – gan rakstiski, gan mutiski. Šodien bija pēdējā oficiālā valodas kursu diena, kas izvērtās jauka un pat nedaudz nostaļģiska, jo pa šīm trim nedēļām paspējām pierast cits pie cita.

Mūsu grupas kopbilde ar pasniedzēju Bramu (pa kreisi).

Brams ir mūziķis, zemāk viena no dziesmām, ko pirms dažām nedēļām viņš izpildīja savā koncertā. Gatavojoties eksāmenam, klausāmies…

 

 

2012.gada 23.janvārī

Mas ann de Stroom

Kas to būtu domājis, ka teikšu – man ļoti patika muzejā. Vakar nolēmu izpildīt vēl vienu daļu no kursa „Belgian culture and economy” prasībām – apmeklēt Antverpenes slavenāko muzeju „Mas ann de Stroom”. Tātad, kas šajā muzejā tik īpašs un ar ko tas piesaista simtiem apmeklētāju dienā gan no tuviem, gan tālākiem nostūriem…

Muzeja devīze ir „Antverpene pasaulē un pasaule Antverpenē”, kas ir pašsaprotami, ņemot vērā to, ka muzeja krājums aptver astoņas dažādas laika joslas, kontinentus, valstis un reģionus, „ar kuriem Antverpene bijusi saistīta pagātnē, ir saistīta šodien un būs nākotnē”.

„Muzeja pastāvīgās izstādes piecu stāvu platībā aptver četrus vispārcilvēciskus tematus, par kuriem savu reizi aizdomājas ikviens no mums: vara, prestižs un simboli; dzīve un nāve; pasaules osta; metropole.  Muzeja unikālo krājumu veido 470 000 objektu, zem viena jumta apvienojot bijušās Nacionālā Kuģniecības muzeja, Etnogrāfijas muzeja, Folkloras muzeja, Antverpenes vecākās būves – Miesniekmājas muzeja un Paula un Doras Jensenu mākslas kolekciju.

Muzejs atrodas pašā ūdens malā vecajā ostmalā jeb Het Eilandje rajonā, vietā, kur 16. gadsimtā slējusies Hanzas noliktavas ēka. Ēka ir 60 m augsta, veidota no desmit  gigantiskiem Indijas smilšakmens lego klučiem, kas kopā veido vienu veselumu, kuram cauri kā spirāle izlauzušās gigantiskas kāpnes jeb vertikāls panorāmas bulvāris, kura 6 metru augstie stikla paneļi  ļauj izbaudīt citādu Antverpeni teju no katra muzeja stūra”, tā par „Mas” rakstīja latviešu mediji pagājušā gada pavasarī, kad muzejs pirmo reizi vēra vaļā savas durvis apmeklētājiem.

Nolēmu, ka uz Mas noteikti aiziešu vēl kādu reizi… varbūt, lai apskatītos jaunākās kolekcijas (kas ir ļoti interaktīvas, tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas), lai apēstu kādu beļģu vafeli muzeja kafejnīcā vai vienkārši palūkotos uz pilsētu no putna lidojuma…

P.S. Muzejā man tika uzdots kāds mulsinošs jautājums: „Are you from Japan”? Ne jau es izskatos pēc japānietes? 🙂

 

2012.gada 21.janvārī

Dāvanas meklējumos

Kas to būtu domājis, ka Antverpenē izrādīsies tik sarežģīti atrast dāvanu… Rītdien ģimenes galvam Renē ir dzimšanas diena. Tā kā pirms braukšanas šurp par to nezināju, dāvanu attiecīgi nesarūpēju un vīrietim pusmūža gados dāvanu nebija nācies pirkt arī iepriekš. Līdz ar to tas izrādījās dubultgrūts uzdevums.

Drošs paliek drošs – ar latviešu balzamu nekad „nenošausi greizi”! Janvāra sākumā, kad ielidoju Briselē, viens no pirmajiem veikaliem, kurā iegāju, bija kāda krievu bodīte ar Centrālaustrumeiropas labumiem. Izpētīju Interneta adreses, kur Antverpenē var atrast krievu bodītes, apbruņojos ar karti, ar pacietību un devos ceļā… Taču…

„To make the long story short”, piecu stundu ilgos meklējumos paliku bez balzama, bez entuziasma, turklāt vēl samirku lietū. Viss, ko atradu, bija kāds augstvērtīgs (spriežot pēc cenas un pārdevējas stāstītajam flāmu valodā) bulgāru alhoholisks dzēriens. Nekas dižs, taču tas vismaz bū oriģinālāk nekā Sauvignon vai Chardonnay, kas dzīvojamās istabas bārā atrodas vairumā un tiek malkoti vai ik dienu vakariņu laikā. Cerams, Renē novērtēs manus meklējumus un turēs mani pie vārda, ka Rīgas balzamu atvedīšu viņam pēc kāda laiciņa, kad atkal viesošos Antverpenē.

Renē ir tiešām jauks. Aizvakar, kad devos uz bulgāru meitenes dzimšanas dienas party, viņš uztraucās, ka iziešu no mājām neēdusi, tāpēc fiksi man sarūpēja vakariņas. Šodien brokastīs dabūju beļģu bulciņas (eh, tik tiešām varēja pirkstus aplaizīt), vakariņās lazanju un vēl vienu restorāna cienīgu gardumu, kura nosaukums diemžēl piemirsies. Beļģu virtuve ir tiešām augstvērtīga.

Tagad ticu, ka beļģi ir tauta, kurai patīk labi paēst, dzert alu, brīvdienu rītus pavadīt ģimenes lokā, vakaros spēlēt basketbolam līdzīgu spēli korfbolu (pēdējā laikā man ar to visas ausis pieskandinātas, tāpēc neliels ieskats spēlē), bet svētdienās doties uz restorānu, lai uzkrātu spēkus jaunai darba nedēļai. Vismaz tāds ir mans priekšstats, kas izkristalizējies šo divu nedēļu laikā, dzīvojot beļģu ģimenē. Un vēl viņi bieži ceļo, uztverot atvaļinājuma vai brīvdienu pavadīšanu ārzemēs par pašsaprotamu lietu, turklāt neplāno ceļojumu pusgada garumā, kā to bieži vien mēdzam darīt mēs – latvieši.

Kas patīkami pārsteidz un pie kā joprojām nevaru pierast… cilvēku laipnība un izpalīdzība. Sabiedriskajā transportā, iekāpjot sievietei ar bērnu ratiņiem, visi acumirklī steidzas palīgā, lai ratiņus iedabūtu iekšā, jaunieši un arī pusmūža cilvēki pieceļas un stāv kājās, lai būtu iespēja apsēsties pensionāriem.

Šo nedēļu laikā esmu parunājusi (tiesa, tikai netieši – uz ielas, veikalā vai sabiedriskajā transportā) ar vairāku tautību pārstāvjiem: ebrejiem (izrādās, ja neskaita Izraēlu, Antverpenē ir otra lielākā ebreju kopiena pasaulē pēc Ņujorkas, afroamerikāņiem, musulmaņiem. Un jau paguvu saņemt uzaicinājumu uz randiņu no kāda tunisieša.

Joprojām līst…. tāpēc vienu dienu, kad lekcijas beidzās ātrāk, nolēmu pabraukāt ar dažādu maršrutu tramvajiem, lai izpētītu (kaut vai tikai, veroties aiz loga) Antverpenes rajonus. Sabiedriskā transporta izmantošana šeit ir ļoti izdevīga. Samaksājot 21, 50 eiro un saņemot īpašu karti „Buzzy Pazz”, mēnesi var vizināties ar visiem De Lijn kompānijas tramvajiem un autobusiem visās Beļģijas pilsētās. Pieaugušajiem šī karte maksā ap 30 eiro, taču jauniešiem visur un uz visu ir atlaides. Turklāt patīkami pārsteidz tas, ka atlaides ir pilnīgi visiem jauniešiem… atšķirībā no Rīgas, kur finansiālas privilēģijas tramvajos un trolejbusos saņem vien galvaspilsētā studējošie…

Rīt paredzēta muzeju dienu… vismaz triju muzeju apmeklējums ir daļa no mana oficiālā valodu kursu „assignment”. Varbūt vēl kāda filma… vakar ar meitenēm no Polijas un Francijas noskatījāmies „Meitene ar pūķa tetovējumu”.

 

2012.gada 18.janvārī

Tā vien izskatās, ka arī Beļģiju sagaida ziemas, nē, drīzāk rudens pieskāriens. No rīta bija neliela salna, pa dienu smidzināja sīks lietutiņš, mitrums un vēsums bija arī vakarā, dodoties uz mājām. Kad man pavēstīja, ka laukā ir vien -2, neticēju; Latvijā šādas temperatūras gadījumā būtu nesalīdzināmi tīkamāk. Atliek vien cerēt, ka rīt būs labāka diena, jo ieplānota ekskursija uz Antverpenes ostu, un samirkt un pārsalt nu nemaz negribētos. Taču visvairāk žēl portugāļu un bulgāru cilvēciņu, kurus, tā vien šķiet, pārņēmusi nelāgo laikapstākļu radīta depresija.

Dienas rit ātri, intensīvi un interesanti. Celšanās „līdz ar pirmajiem gaiļiem”, jo jau pirms deviņiem sākas valodas lekcijas. Nodarbību noslēgums ap sešiem vakarā, kad esam vismaz desmit reizes atkārtojuši veco vielu un apguvuši jauno, izcīnījušies ar nepaklausīgajām flāmu valodas skaņām un iegrāmatojuši savās atmiņās vārdus un teikumus, kas ir pretrunā ar visiem loģikas likumiem. Šodien, piemēram, uzzinājām, ka pildspalva nevis „guļ” uz galda, bet gan sēž (de pen zit op de tafel) un arī grāmatas tā vietā, lai „atrastos” grāmatplauktā, izdomājušas tajā „apsēsties” (de boeken zitten in de boekentas):)

Vakar izmēģināts vēl viens beļģu tradicionālais ēdiens – “endives with ham and cheese” (flāmiski “witlovs” (diemžēl nezinu, kā pareizi rakstās), kas izskatās apmēram šādi:

 

2012.gada 16.janvārī

BRISELE – stāsts bildēs

 

 

2012.gada 15.janvārī

Par beļģu mājiņām

Svētdiena Beļģijā ir ģimenes diena. Nestrādā ne apģērbu, ne pārtikas veikali, pat kioski ir ciet, vienīgi kafejnīcas un tirdziņi darbojas jau no paša rīta. Kad ap pulksten pusdesmitiem nolemju doties rīta pastaigā (es dzīvoju apmēram pusstundas brauciena attālumā no centra, taču šoreiz gribēju izpētīt apkārtni kājām), ielās redzams tikai retais –pārsvarā tie ir ģimenes tēvi un sirmi kungi, kas nāk no maiznīcām, lai sevi un savus mīļos iepriecinātu brokastīs ar svaigi ceptām maizītēm. Arī manā beļģu ģimenē ir līdzīgi – vēl nepaspēju iziet no mājām, kad Renē jau ir atpakaļ un iedod man līdzņemšanai mazu, kraukšķīgu šokolādes bulciņu. Tas, lai es pa dienu nenomirtu badā:)

Beļģu mājiņas ir fascinējošas. Eju un fotografēju. Šauras, klusas ieliņas, vārtu rotājumi, jumta smailes, mazie lodziņi un skaistie balkoni, arkas, dārzi… varētu pētīt un pētīt. Neviļus iedomājos, ka es reiz arī gribētu dzīvot tādā mazā pasaku mājiņā, ik rītu malkot cappuccino uz sava balkona, ēst beļģu šokolādi, vērot garāmgājējus, lasīt avīzi. Beļģija man ļoti patīk. Tiesa, vārds „patīk” ir tāds neko neizsakošs… Tāpēc drīzāk varētu sacīt – es pieļauju domu, ka Beļģija kādreiz varētu būt mana zeme, kur es dzīvotu un strādātu.

Arī par cilvēkiem nepārstāju brīnīties. Tramvaju šoferi ir smaidīgi, neskatoties uz to, ka jāstrādā svētdienā, konditoreju „meitenes” ir laipnas un priecīgas, neskatoties uz atsevišķu klientu kaprīzēm, kasieri, biļešu pārdevēji ir izpalīdzīgi un ieinteresēti. Kopumā izskatās, ka cilvēki šeit ir laimīgi. Viņi neuztraucas, ka strādā tā saucamo „melno” darbu. Tā vietā viņi visu dara uz 100% – no sirds strādā, no sirds atpūšas un izklaidējas. Nav haltūras ne darbā, ne privātajā dzīvē. Un vēl viņi brīnās, kā sestdienas vakarā iespējams nedoties uz krogu, bet svētdienā uz kādu kafejnīcu vai restorānu…

 

2012.gada 14.janvārī

“Solden” jeb atlaižu mēnesis

Sestdiena ir shoppinga diena. Šķiet, ka, pēc pulksten 10 ikviena ģimene pamet mājas, lai dotos iepirkšanās maratonā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka janvārī ir lielo atlaižu bums. Galvenā shoppinga iela Meir atgādina Londonas Oxford street – arī šeit ir cilvēku drūzma, pārvietoties iespējams tikai maziem solīšiem un pie pielaikošanas kabīnēm un kasēm nākas gaidīt vismaz minūtes divdesmit (bildē viens no lielākajiem shoppinga centriem).

Tiek veikti arī pirmie pirkumi un saņemti pirmie komplimenti… kad sēžu un iepriecinu savas garšas kārpiņas ar slaveno beļģu vafeli, garām iet kāds pavecāks kungs, kas atzinīgi novērtē manas jaunās tupeles… protams, kompliments izskan flāmiski… bet kura gan meitene nesapratīs viņas virzienā adresētu komplimentu?! Neticami, bet pa šo nedēļu esmu ietrenējusies arī flāmu valodā… kaut ko saprast, kaut ko pateikt un uzrakstīt.

Atrodu Rubensa namu, ko biju gribējusi apskatīt vēl tad, kad apmeklēju mākslas skolu (šeit sastopu kādu krievu tūristu grupiņu, ar kuriem ir gids), ielūkojos Antverpenes slavenajā katedrālē, pabraukāju ar tramvaju šurpu turpu, vēloties izpētīt dažādus Antverpenes rajonus (šeit ir izdevīgi būt jaunietim – mēneša biļete maksā tikai 21 eiro, un braukā, cik vien sirds kāro), satiekos ar kursabiedriem, ar kuriem kopā dodamies uz mūsu flāmu valodas pasniedzēja koncertu. Izrādās, viņš ir mūziķis, un valodas kursi ir tikai viņa papilddarbs.

  

 

2012.gada 12.janvārī

Malkoju karstu šokolādi, un ieslēdzu youtube klipu, dziesmu, ko šodien mācījāmies flāmu valodas kursos. Dziesmas izvēle nedaudz atgādina KVĢ spāņu valodas skolotājas gaumi, taču omulīga vakara radīšanai tā lieliski der – stāsts, protams, par mīlestību. Nezinu, kā ir īstenībā, taču mums teica, ka Antverpenē šo dziesmu liek katrā diskotēkā, vismaz vienreiz vakara gaitā. Būs jāpārbauda, vai sacītais atbilst patiesībai.

 

 

Vakar bija pirmā lekcija „Beļģu kultūrā un ekonomikā”, kur, tiesa gan, vairāk tika stāstīts par starpkultūru komunikāciju. Taču, kas būtiskākais, tik interesantu lekciju sen nebiju apmeklējusi. Divas stundas no vietas sēdējam mutēm vaļā un mēģinājām izsekot pasniedzēja stāstītajam (neviens pat nepieprasīja paredzēto pārtraukumu). Atraktīvs, aizrautīgs, ar labu humora izjūtu, studentu draugs, bet tajā pašā laikā nopietns un ārkārtīgi zinošs. Un, lekcijā sēžot, iedomājos – cik žēl, ka Latvijā vairums profesoru joprojām šīs īpašības nemāk sevī apvienot – vienu daļu varētu raksturot kā akadēmiski pārgudrus, bet otra daļa ir vai arī cenšas būt vienīgi jauki, taču pamatīgas zināšanas nespēj sniegt. Protams, gadās arī reti izņēmumi. Un vēl, runājot par Latvijas augtākās izglītības sistēmas reformām, varbūt būtu jāpadomā par šādu reformas aspektu – mācībspēku sagatavošanu darbam ar cilvēkiem (studentiem)… lai lekcijas nebūtu vien tēmas atreferēšana?

Vakar apmeklējām arī Antverpenes city hall jeb, citiem vārdiem, pilsētas mēra (Patrika Jansena) „māju”. Tā veidota renesanses stilā, bet saglabājusi arī atsevišķus gotikas elementus un stilu ziņā aizguvusi kaut ko gan no Holandes, gan no Spānijas Hābsburgiem, gan citiem Eiropas karaļnamiem un valstīm. Par to tikai viena piebilde – attēli runā paši par sevi.

Starp citu, city hall mums pastāstīja, ka Antverpene tiek uzskatīta par vismultikulturālāko pilsētu pasaulē (ņemot vērā pilsētas iedzīvotāju skaitu, kas ir nepilns pusmiljons) – šeit dzīvo vairāk nekā 70 dažādu tautību cilvēki. Palēnām sāku pierast, ka tramvajā ik pa laiciņam blakus apsēžas gan afroamerikāņi, gan musulmaņi, gan aziāti un vēl daudzi citi, kuru izcelsmi no pirmā acu skata nav iespējams noteikt. Bet arī tas man patīk – fantastiski, kā šie cilvēki sadzīvo kopā.

Vēl sapratu, ka man patīk spēlēt Bingo! Tie, kas domā, ka tā ir gados vecāku ļaužu spēle, rūgti maldās. 40 cilvēku grupa vecumā no 20 līdz 25 gadiem par Bingo ir sajūsmā. Kāpēc? Izskaidrojums pavisam vienkāršs – mācoties skaitīt flāmu valodā, savelkam kvadrātiņus, sarakstām dažādus skaitļus, kurš pirmais visus nosvītro, tas dabū balvu no pasniedzēja. Vakar dāvanā, piemēram, bija M&M končas, šodien pasniedzējs uzvarētājam apsolīja uzsaukt alus kausu.

Dienas rit ātri, laiciņš ir jauks un pilsētas galvenā shoppinga iela Meir tā vien aicina cilvēkus iepirkties… vēl jo vairāk tāpēc, ka janvāris ir lielo atlaižu laiks, un viss ir patiešām lēti – jā, pat vidējam Latvijas iedzīvotājam.

 

2012.gada 10.janvārī

“Ik ben Anna”

„Ik ben Anna. Ik ben 21 jaar. Ik kom uit Letland. Ik ben studente. Ik woon in Antwerpen”, ir daži no izteicieniem, ko iemācījos pirmo divu dienu laikā flāmu valodas kursos. Arī „smakelijk (labu apetīti), dankjewel (liels paldies)” un „ik spreek geen Nederlands” (es nerunāju flāmiski) iznāk lietot diezgan bieži. Šodien vakarā, piemēram bija interesanta situācija tramvaja pieturā. Nācās vienam iereibušam beļģim skaidrot, no kurienes esmu, kāpēc nerunāju flāmiski un kāpēc vēl neesmu precējusies. Pēdējais jautājums viņu jo īpaši ieinteresēja.:)

Mana beļģu ģimene ir ārkārtīgi jauka. Neskatoties uz to, ka visi ir ļoti aizņemti un vakar pārradās vēlu, man bija atstāta šāda zīmīte: „Anna, there is some dinner for you in the fridge (chicken with rice). You can use the microwave to warm it up. Enjoy your meal! Smakelijk!” Šodien vēlu pārrados es, bet, neskatoties uz to, mani gaidīja divi silti katliņi un bija uzklāta galda vieta. Tas kārtējo reizi grauj iepriekš dzirdēto par to, ka beļģi ir aizvērta un svešiniekiem nedraudzīga sabiedrība (to ne reizi vien dzirdēju no daudziem latviešiem, kuriem bija gana liela saskarsmes pieredze ar beļģiem). Varbūt man vienkārši veicas sastapt jaukus cilvēkus?!

Pamazām sāku pierast pie beļģu sasveicināšanās kultūras – buča izejot no mājas, buča, vakarā atgriežoties, un vēl viena buča pirms gulētiešanas. Tiesa kas tiesa, ja es būtu Nīderlandē, tad katru reizi tās būtu veselas trīs bučas.:)

Rītdien trešā kursu diena…. no deviņiem rītā līdz pat pussesptiņiem vakarā. Labi, ka vismaz pasniedzējs ir izdomas bagāts, un valodas apguvē lieto dažādus interaktīvus paņēmienus – šodien spēlējām Bingo, rītdien paredzēta mīklu minēšana, piektdien „ātrie randiņi”. Līdz eksāmenam vēl tālu, bet rīt solās būt jauks vakars – pēc oficiālās pilsētas domes apskates paredzēta „iedzeršana” ar Antverpenes deputātiem.

 

2012.gada 8.janvārī

Par beļģu virtuvi un ne tikai

Beļģi ir viena interesanta tauta. Vismaz brokastošanas paradumu ziņā. No rīta ēdām pelēku maizi (viņiem tā skaitās melnā maize) ar gaļu (kaut kas līdzīgs steikam) un smalkiem sīpolu gabaliņiem, pārlocīta uz pusēm kā sendvičs. Pēc tam nāca kārta brokastu saldajam ēdienam. Šoreiz bija milzīga baltās maizes rika ar uzziestu sviestu un izkaisītiem šokolādes gabaliņiem pa virsu, jau atkal sendviča formā. Lai gan pret šokolādi man nav itin nekādu iebildumu, vēl vairāk, tas ir viens no maniem iecienītākajiem kārumiem, nolēmu, ka nākamreiz es tomēr sviestu nelikšu. Un nelīdzēs visa pierunāšana, ka uz sviesta šokolāde labāk turas.

Šodien Antverpenē īpaša diena – Nieuwjaarsdrink, kas nozīmē, ka beļģi svin Jauno gadu, un visi ēdieni un dzērieni pilsētas centrā pieejami par brīvu. Arī gribētāju netrūka. Draudzene pārliecināja, ka pirmais, kas man jāizmēģina, esot beļģu alus, pareizāk sakot, viens no 1000 alus veidiem. Lai gan ir ziema, šeit tik tiešām smaržo pēc pavasara, un alus dzeršana pavasara un vasaras tuvošanās sajūtu vēl jo vairāk pastiprināja. Taču beļģu alū gan nedaudz vīlos.

Pirms braukšanas šurp man bija piestāstītas pilnas ausis, ka beļģu alus ir extra garšīgs. Taču tas, ko dabūju, negaršoja itin nemaz, pārāk rūgts. Tāpēc, lai glābtu priekšstatu par beļģu alus darīšanas māku, esmu nolēmusi izmēģināt visslavenāko alus veidu – kwak. Tas tiek pasniegts speciālās milzu glāzēs, kas agrākos laikos savas īpašās formas dēļ bieži vien mēdza aizceļot pie garnadžiem. Tiesa, arī mūsdienās netrūkst kwak glāžu tīkotāju.

Vēl viens tradicionālais gardums, ko izmēģināju, bija tā saucamie Belgian frites, mums labāk pazīstami kā French fries. Tos pasniedz īpašā iepakojumā friteries, pārlietus ar majonēzi, kečupu vai dažādām mērcēm, pa virsu vēl pārkaisītus ar sāli. Nav ne vainas, lai gan ēdiens, protams, nav no tiem veselīgākajiem.

Runājot par belģu virtuvi, jāsaka tāBelgium serves food of French quality in German quantities. Šo apgalvojumu divu dienu laikā esmu dzirdējusi jau vairākkārt. Kvalitāte ir labā līmenī, taču tā arī labi maksā. Savukārt mājās cilvēki ēstgatavošanai daudz uzmanības un spēka nevelta. Šeit, kur dzīvoju, ir divi ledusskapji, kas stāvgrūdām pilni ar pārtiku (lai kaut ko atrastu, gandrīz vai būtu jāpieaicina palīgā Šerloks HolmssJ), taču mājas ēdiena nav, vienīgi pusfabrikāti. Kad ieminējos, ka Latvijā nereti cilvēki pie plīts mēdz nostāvēt pusi dienas, manai beļģu ģimenei mutes pavērās vaļā. Jā, izskatās, ka šo mēnešu laikā man visvairāk pietrūks melnās rudzu maizes.

Pēcpusdienā ar Lenni un viņa draugiem uzspēlējām biljardu. Nebiju spēlējusi jau vairākus gadus, tāpēc nācās nedaudz pasvīst, pirms iemanījos trāpīt bumbiņai. Bet, no sākuma, kamēr trenējos, beļģi ārkārtīgi sajūsminājās, viņiem likās forši, ka mana bumbiņa lidoja palēkdamās (jumped over the tableJ). Cilvēki nesaprata, kā es to dabūju gatavu. Ja es pati zinātu!:)

Un vēl man ļoti patīk beļģu debesis. Ir tik interesanti vērot mākoņus, kas veido dažādus rakstus, formas un siluetus. Kas zina, varbūt Erasmus noslēgumā man izveidosies vesela mākoņu kolekcija!

 

Rītdien sākas flāmu valodas kursi. Tas nozīmē, ka diena jaunu izaicinājumu un iepazīšanos pārpilna.

 

2012.gada 7.janvārī

No ziemas pavasarī

Šādi izskatījās janvāra sākumā Krāslavā, kad posos ceļā.

Bet tagad esmu Beļģijā, un šeit ir pavasaris.

Taču vēl vakar šķita, ka no Rīgas neizkļūsim. Tajās pārdesmit minūtēs, kamēr cilvēki sakāpa lidmašīnā, sākās īsta sniega vētra, lidosta kļuva balta jo balta, un pacelšanās laiks tika atlikts par stundu. Par laimi, tikpat ātri, cik sācies, putenis arī norima, dodot iespēju Rainerītim pacelties un uzņemt kursu naksnīgās Briseles virzienā.

Lidostā nokļuvu pēc vienpadsmitiem vakarā, pilsētas centrā – jau pēc pusnakts. Brauciens izvērtās gana garš. Sākumpietura „Mājas” (izbraukšana pl.12 dienā) – gala pietura „Brisele” (ierašanās pēc pusnakts). Tāpēc bija jauki, ka centrā sagaidīja draudzene, kas jau bija man sarūpējusi metro biļeti, lai nokļūtu līdz viņas dzīvoklim, bet mājās – siltu tēju un šokolādi, domādama, ka būšu izsalkusi un nosalusi.

„It’s raining all the time here”, draudzene nebeidza atkārtot. Tik tiešām, lija visu nakti, ducināja un zibeņoja. Vēl brokastīs likās, ka no cerētās pastaigas nekas neiznāks, taču arī šeit laikapstākļi mainās gana krasi – pēc pusstundas sāka spīdēt saule, un draudzene sāka jokot, ka būšu no Latvijas atvedusi labu laiciņu.

Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija, gotiskās baznīcas, karaļa pils, Briseles čurājošais puisēns, centrālais laukums (Grote Markt jeb Market Square)…

   

Skatoties kāzu ceremoniju pilsētas galvenajā laukumā, uzzināju, ka beļģi ir gana rasistiski noskaņoti. Līgava bija afroamerikāniete, un pavecāki ļaudis, ejot garām, izmeta dažādas dzēlīgas frāzes līgavas virzienā.

Taču kopumā Brisele atstāja labu iespaidu. Neskatoties uz to, ka pilsēta ir diezgan eirokrātiska un komerciāla, tomēr tā nav tik liela, lai tajā apmaldītos, tik dārga, lai vidusmēra Latvijas students nevarētu atļauties iemalkot krūzīti garda cappuccino pilsētas centrā un tik pārblīvēta, lai cilvēki nevēlētos tajā dzīvot.

Un tomēr… to nevar salīdzināt ar Antverpeni!

Antverpenē ierados vakarā, šeit mani sagaidīja ģimene, pie kuras dzīvošu visu janvāri, mācoties flāmu valodas kursos. Stāsts, kā šos cilvēkus atradu, ir gana interesants. Vēl būdama Latvijā, meklēju mājvietu uz dažām nedēļām. Kojas bija pārpildītas, viesnīcas pārāk dārgas. Kad cerības grasījos jau atmest, netīšām uzgāju kādu jauku ģimeni. Vārdu pa vārdam, vēstuli pa vēstulei… un pilnīgi sveši cilvēki piekrita mani izmitināt uz mācību laiku. Tikai vēlāk izrādījās, ka ģimenes vecākā meita Randi ir manas Antverpenes draudzenes ex boyfrienda māsa. Kārtējo reizi pierādījās, ka pasaule ir maza un Beļģija jo īpaši!

2 responses »

  1. I would like to thank you for the efforts you’ve put in penning this website.
    I really hope to check out the same high-grade content by you in the future as well.

    In truth, your creative writing abilities has encouraged me to get my own, personal blog now 😉

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s